Pēdējā laikā tiek ziņots par dažādu ES fondu projektu neveiksmēm un līdz ar to draudošo finansējuma zaudēšanu. Gadījumos, kad publiskā sektora projektos laicīgi "neapgūto" finansējumu neizdodas "pārstrukturēt" uz nākamo ES finansējuma periodu (piemēram, ja tam nepiekrīt Eiropas Komisija), izdevumi ir jāsedz no Latvijas valsts budžeta.

Sevišķi skaļš ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas gadījums, kur krīzē nonācis jaunā korpusa celtniecības projekts un būvniecības kavēšanās dēļ var nākties zaudēt līdz pat 70 miljoniem eiro no slimnīcai piešķirtā ES finansējuma.

Konstatējot katastrofālo situāciju, jaunais veselības ministrs Hosams Abu Meri oktobra sākumā lēma par šīs valsts kapitālsabiedrības (SIA) padomes locekļu atsaukšanu no amatiem. Veselības ministrija norādīja, ka līdzšinējā "padome nav operatīvi un padziļināti izvērtējusi riskus un to īstermiņa un ilgtermiņa ietekmi uz slimnīcas vērtību, ilgtspēju un atbildīgu attīstību".¹ Savukārt jaunieceltā padome iecēla jaunu valdi. Slimnīcas jaunais vadītājs Normunds Staņēvičs masu medijiem atzinis: iepriekšējā "valde nav pildījusi savus pienākumus kā rūpīgs un atbildīgs saimnieks"; jaunā padome iecerējusi vērsties tiesību aizsardzības iestādēs, lai izvērtētu katra līdzšinējā valdes locekļa atbildību.²

Latvijas ekonomikas īpatnība ir lielā valsts kapitālsabiedrību ietekme un īpatsvars. Piemēram, divi no trim vērtīgākajiem uzņēmumiem Latvijā atrodas valsts īpašumā ("Latvenergo", "Latvijas valsts meži"). Līdz ar to valsts uzņēmumu darbība un pārvaldība ietekmē gan ekonomiku kopumā, gan visai tiešā veidā – arī valsts iedzīvotājus.

Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas valsts kapitālsabiedrību pārvaldība ir izgājusi dažādus posmus. Daudz pārmetumu tiek veltīts "Šlesera šofera dēla" gadījumiem,³ kad valsts uzņēmumu valdēs un padomēs iecelti klaji nekompetenti, toties nozares politiskajai vadībai tuvi cilvēki. Sabiedrības sašutums par valsts uzņēmumiem kā politisko partiju barotnēm un ekonomiskā krīze noveda pie tā, ka 2009. gadā valsts uzņēmumu padomes tika likvidētas, taču jau pēc dažiem gadiem, atsaucoties uz OECD ieteikumiem par labu pārvaldību, atkal tika atjaunotas.

Latvijas sabiedrībai, bez šaubām, ir tiesības zināt, kā tiek izvēlēti valsts kapitālsabiedrību vadītāji un kā tie sabiedrības interesēs veic valsts īpašumā esošo aktīvu pārvaldi. Tāpat sabiedrībai ir jāspēj izskaidrot, cik pamatots ir bijis lēmums atjaunot valsts uzņēmumu padomes.

Uzticību noteikti nevairo gadījumi, kad valsts uzņēmumu padomju un valžu locekļi pamanās šos pienākumus pildīt vienlaikus vairākās kapitālsabiedrībās (piemēram, atstādinātais Stradiņa slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš vienlaikus bija arī VAS "Latvijas valsts meži" padomes loceklis), kā arī reizes, kad šādu amatpersonu publiskas uzstāšanās sasniedz satīrisku līmeni (vienlaikus divu valsts uzņēmumu padomju locekles Tīnas Kukkas gadījums).⁴

Arī jaunākie notikumi ar ES projektu neveiksmēm liek uzdot jautājumus par valsts uzņēmumu pārvaldības efektivitāti. Juridiskajā aspektā īpaši svarīgi ir jautājumi par valdes un padomes locekļu atbildību. Diemžēl izskan, ka neapmierinoša darba rezultātā valsts kapitālsabiedrības padomes vai valdes loceklis "riskē tikai ar amatu", proti, var tikt atstādināts un zaudēt dāsno ienākumu avotu.

Jautājumi par civiltiesisko un krimināltiesisko atbildību par valsts uzņēmumam un valstij kā šī uzņēmuma īpašniekam nodarītajiem zaudējumiem šobrīd ir ļoti grūti atbildami, un juristu viedokļi ir galvenokārt skeptiski. Visādā ziņā neviens no redakcijas neoficiāli aptaujātajiem lietpratējiem nevarēja minēt konkrētu gadījumu, kad valsts būtu efektīvi vērsusies pret kādu šāda veida amatpersonu. Tādējādi var nonākt pie secinājuma, ka par savu darbu valsts kapitālsabiedrību augstākā vadība, it īpaši uzņēmumu padomju locekļi, Latvijā faktiski neatbild. Privātajā sektorā šāda prakse liktos nepieņemama.

Šis ir temats, kas ir plašākas juridiskas izpētes vērts.