Viens no pēdējo gadu aktuālākajiem krimināltiesību politikas pamatprincipiem kā nacionālā, tā arī pārnacionālā līmenī noteic, ka neviens noziedzīga nodarījuma izdarītājs nedrīkst gūt peļņu no izdarītās noziedzīgās darbības. Ekonomiski motivētas noziedzīgās darbības negatīvi ietekmē dažādas sabiedrības grupas un finanšu struktūru kopumā. Ar mērķi sašūpot ekonomisko pamatu noziedzības turpināšanai un attīstībai tiek radīti dažādi mehānismi gūto labumu atsavināšanai.¹ Zaudējot noziedzīgi iegūto, lielākoties zūd arī nozieguma izdarīšanas mērķis.² Līdzekļu iesaldēšana, arests un konfiskācija ir tiesību aktos un starptautiskos standartos glabātie "darbarīki" mantisko jautājumu risināšanai un ietilpst plašākā aktīvu atgūšanas sistēmā, kuras mērķis ir izveidot izpildes modeli noziedzīgi iegūtu līdzekļu aprites novēršanai.³

Aktīvu atgūšana, it īpaši Eiropas Savienības tiesību diskursā, tiek saprasta kā vairāku posmu process, kas jāuzsāk ikreiz, kad noziedzīgs nodarījums ir radījis finansiālu ieguvumu, neatkarīgi no gūto labumu atrašanās vietas. Tas sākas ar finanšu izmeklēšanu, kuras mērķis ir izsekot noziedzīgi iegūtos līdzekļus un izmeklēt līdzekļus ģenerējošo noziedzīgo nodarījumu,⁴ ietver līdzekļu iesaldēšanu, arestu, pārvaldību, konfiskāciju un, visbeidzot, to utilizāciju.⁵

Ikvienam "darbarīkam" ir savs pielietojums, un katram darbam ir savs darītājs. Pievēršoties aktīvu atgūšanas procesa vienam no posmiem, tas ir, līdzekļu iesaldēšanai, arestam un konfiskācijai, rakstā deskriptīvi izvērsta jēdzienu "iesaldēšana", "arests" un "konfiskācija" izpratne un ietvars.

1. Pagaidu nodrošinājuma līdzekļi

Pēc līdzekļu izsekošanas un identificēšanas bieži tie ir jāaizsargā saglabāšanas nolūkā. Otrais posms aktīvu atgūšanas procesā ietver identificēto līdzekļu pagaidu iesaldēšanu vai arestu. Tā, piemēram, saskaņā ar Varšavas konvenciju⁶ iesaldēšana attiecas uz īslaicīgu īpašuma nodošanas, iznīcināšanas, pārveidošanas, atsavināšanas vai pārvietošanas aizliegumu vai pagaidu pārņemšanu īpašuma glabāšanā vai kontrolē, pamatojoties uz rīkojumu, ko izdevusi tiesa vai cita kompetenta iestāde.⁷ Varšavas konvencijā, tāpat kā citos starptautiskajos tiesību aktos un Eiropas Savienības regulējumā, termins "mantas arests" nereti tiek aptverts ar jēdzienu "iesaldēšana".⁸ Tā, piemēram, Eiropas Komisijas priekšlikuma par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu par līdzekļu atgūšanu un konfiskāciju,⁹ kas iecerēta kā saskaņošanas instruments līdzekļu atgūšanas un konfiskācijas jomā,¹⁰ preambulā pārmaiņus lietoti abi jēdzieni. Šāda neskaidrība terminoloģijā manāma arī, piemēram, Padomes Pamatlēmumā 2001/500/TI.¹¹ Savukārt nacionālajā regulējumā abi jēdzieni ir stingri nošķirti.

1.1. Līdzekļu iesaldēšana

Jēdziens "iesaldēt" skaidrojošajā vārdnīcā definēts kā darbība līdzekļu, vērtību nelaišanai apgrozībā, ekspluatācijā, atstājot tos neizlietotus.¹² Savukārt nacionālajos tiesību aktos līdzekļu iesaldēšana kā termins ietverta ar 2014. gada 13. augusta grozījumiem¹³ Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā¹⁴ (turpmāk – Legalizācijas novēršanas likums), pilnveidojot to atbilstoši starptautisko standartu prasībām.¹⁵ Grozot regulējumu, jēdziens "darījumu apturēšana", kas cita starpā aptvēra jēdzienu "līdzekļu iesaldēšana", mainīts uz terminu "iesaldēšana".¹⁶ Tādējādi šobrīd Legalizācijas novēršanas likuma 1. panta 19. punkts noteic, ka līdzekļu iesaldēšana ir liegums jebkādai līdzekļu kustībai un darījumiem, arī pārvedumiem, grozījumiem, maiņai, izmantošanai, piekļuvei tiem vai rīcībai ar tiem, kuras rezultātā jebkādā veidā varētu mainīties šo līdzekļu apjoms, summa, atrašanās vieta, īpašnieks, valdītājs, raksturīgās iezīmes vai mērķis vai rasties citas izmaiņas, kas varētu padarīt iespējamu līdzekļu izmantošanu, tostarp vērtspapīru portfeļa pārvaldību.

Rīkojumu par līdzekļu iesaldēšanu izdod Finanšu izlūkošanas dienests, pamatojoties uz saņemto ziņojumu par atturēšanos no darījuma veikšanas, pēc savas iniciatīvas, kompetento ārvalstu vai starptautisko institūciju lūguma, ja ir radušās pamatotas aizdomas, ka tiek vai ir ticis veikts noziedzīgs nodarījums, tai skaitā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija, terorisma un proliferācijas finansēšana vai šo noziedzīgo nodarījumu mēģinājums. Tādējādi rīkojumi, kurus izdod Finanšu izlūkošanas dienests, attiecināmi uz iespējami noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, mantu, kas radusies, pārvēršot tos citās vērtībās, gūtajiem augļiem un līdzekļu masu noziedzīgi iegūto līdzekļu vērtībā, ja tie sajaukušies ar likumīgi iegūtu mantu. Saņemot rīkojumu, attiecīgajai personai jānodrošina līdzekļu iesaldēšana, tas ir, līdzekļi netiek izņemti, nododot kādam glabāšanā, bet saglabā savu atrašanās vietu (Legalizācijas novēršanas likuma 32.¹ panta pirmās daļas 1. teikums, otrā un trešā daļa, 33.¹ pants).

Pienākums noteiktos gadījumos iesaldēt līdzekļus iekļauts arī Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā.¹⁷ Šī likuma 5. panta 1. punkts norāda uz nepieciešamību ikvienai fiziskai un juridiskai personai iesaldēt finanšu līdzekļus un finanšu instrumentus, kas tieši vai netieši, pilnībā vai daļēji ir sankciju subjekta īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, tai skaitā tos finanšu līdzekļus un finanšu instrumentus, kas nodoti trešajām personām, ja attiecībā uz sankciju subjektu noteikti finanšu ierobežojumi. Atsevišķa jēdziena "iesaldēšana" definīcija Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā netiek sniegta, taču Ministru kabineta noteikumu Nr. 327 "Starptautisko un nacionālo sankciju ierosināšanas un izpildes kārtība"¹⁸ 9. punktā noteikts, kāda rīcība ar iesaldēto mantu ir liegta.

Līdzekļu iesaldēšanas gadījumā īpašuma tiesības uz iesaldētajiem finanšu līdzekļiem un finanšu instrumentiem netiek mainītas un tie netiek konfiscēti. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei līdzekļu iesaldēšana tiek uzskatīta par to izmantošanas kontroles pasākumu. Tās mērķis ir šo līdzekļu īpašnieka atturēšana no turpmākas līdzekļu izmantošanas. Šim pasākumam ir noteikts piemērošanas termiņš, un tā uzdevums ir nodrošināt iespējamo līdzekļu konfiskāciju nākotnē.¹⁹

1.2. Mantas arests

Aresta uzlikšana mantai ir ar procesa virzītāja lēmumu, kuru apstiprinājis izmeklēšanas tiesnesis, pirmstiesas kriminālprocesā, bet iztiesāšanas laikā – tiesas piemērots pagaidu nodrošinājuma līdzeklis kriminālprocesā (Kriminālprocesa likuma²⁰ (turpmāk – KPL) 361. pants).²¹ Mantas aresta institūts tāpat kā līdzekļu iesaldēšana, lai arī ir terminēts procesuālais mehānisms, rada būtisku tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Turklāt saskaņā ar KPL 389. pantu ierobežojums var būt ilgs, kā norādīts tiesību literatūrā – pat pārmērīgs.²² Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē uzsvērts, ka pierādījumu kopums izmeklēšanas sākumā nevar attaisnot iejaukšanos personas tiesībās uz īpašumu uz nenoteiktu laiku. Tādējādi izmeklēšanai ir jābūt pietiekami rūpīgai un ātrai, lai iejaukšanās ilgtu saprātīgu laika posmu un piemēroto nodrošinājuma līdzekli pamatojošo pierādījumu kopums atbilstoši augtu.²³

Tomēr, lai arestu mantai uzliktu, vispirms konstatējams tā piemērošanas mērķis un pamats,²⁴ kas skaidri formulējams lēmumā par aresta uzlikšanu mantai.²⁵ Mantas aresta uzlikšanas mērķis ir mantisko jautājumu risinājuma un iespējamā krimināltiesiskā piespiedu līdzekļa izpildes nodrošināšana, savukārt pamatu veido apstāklis, ka pagaidu aizsardzības līdzekļa savlaicīga nepiemērošana var padarīt mantisko jautājumu risinājumu vai iespējamā krimināltiesiskā piespiedu līdzekļa izpildi par apgrūtinātu vai neiespējamu.²⁶ Nepastāvot mērķim un pamatam, īpašumtiesību ierobežošana nav attaisnojama. Tāpat aresta uzlikšana mantai var nebūt pieļaujama, ja tas konkrētajā gadījumā radītu sasniedzamajam mērķim neproporcionāli lielu slogu personai, kuras mantai arestu paredzēts uzlikt (KPL 12. panta pirmā daļa).

Uzliekot arestu mantai, nepieciešamības gadījumā ķermenisku lietu var izņemt un nodot glabāšanā (KPL 361.¹ panta otrā daļa) vai atstāt personas rīcībā (KPL 365. pants). Jebkurā gadījumā nozīmīgs ir kriminālprocesu veicošo amatpersonu pienākums rūpēties, lai arestētās mantas vērtība tiktu saglabāta gan procesā iesaistītās personas, gan valsts kā iespējamās jaunās mantas īpašnieces interešu dēļ.²⁷

Līdz ar to atšķirībā no līdzekļu iesaldēšanas arestu mantai uzliek kriminālprocesa ietvaros, arestēta var tikt ne vien iespējami noziedzīgas izcelsmes, bet arī likumīgi iegūta manta. Turklāt, lai arī abi īpašumtiesību ierobežojumi ir tikai ar pagaidu raksturu, ilgums un iespējamais apmērs radītajam ierobežojumam rīkoties ar mantu, aresta uzlikšanu mantai izceļ kā īpaši bargu pagaidu nodrošinājuma līdzekli, kura piemērošanā ievērojama sevišķa pietāte pret personas, kura ir tiesīga uz attiecīgo mantu, tiesībām un likumīgajām interesēm.

2. Mantas konfiskācija

Termins "konfiskācija" cēlies no latīņu valodas vārda confiscatio – pievienošana fiskam²⁸ – un sarunvalodā tas lietots, apzīmējot mantas atsavināšanu piespiedu kārtā bez atlīdzības par labu valstij.²⁹ Savukārt no juridiskā viedokļa, nemainoties jēdziena kodolam, tā saturu veido vairākas šķautnes ar dažādām izpausmes formām un klasifikācijas veidiem.³⁰

2.1. Konfiskācijas veidi

Latvijas krimināltiesībās un kriminālprocesā termins "konfiskācija" lietots divējādā nozīmē. Mantas konfiskāciju var piemērot kā papildsodu fiziskajai personai (Krimināllikuma³⁰ (turpmāk – KL) 42. pants) vai piespiedu ietekmēšanas līdzekli juridiskajai personai (KL 70.⁵ pants), tāpat kā iespējama mantas īpašā konfiskācija (KL VIII² nodaļa).³²

Šobrīd sešdesmit vienā KL Sevišķās daļas pantā ietverta mantas konfiskācija kā papildsods, kad konfiscē personai piederošu likumīgi iegūtu īpašumu, kurš nav saistīts ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu.³³ Taču šī papildsoda piemērošana nav obligāta, tas ir, nosakot sodu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, mantas konfiskāciju var nepiemērot. Savukārt, lemjot par mantas konfiskācijas noteikšanu, tā piemērojama samērīgi ar noziedzīgā nodarījuma raksturu un citiem KL paredzētajiem soda noteikšanas principiem.³⁴ Vienlaikus likumdevējs noteicis mantas konfiskācijas piemērošanas maksimālo robežu.³⁵ Likuma "Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību"³⁶ 4. pielikumā ietverts saraksts ar mantu, kas nav konfiscējama, jo ir nepieciešama notiesātajai personai, viņas ģimenes locekļiem vai personai, kas atrodas notiesātā apgādībā. Likumdevējs uzsvēris, ka mantas konfiskācijas soda mērķis nav padarīt kādu par bezpajumtnieku vai personu bez iztikas līdzekļiem, tādēļ sarakstā ietverta manta, kas veido minimālo personai ikdienā nepieciešamo mantas apjomu, manta, kas nepieciešama saimnieciskās darbības veikšanai, kā arī personas vienīgais mājoklis.³⁷

Minētās prasības nav attiecināmas uz KL VIII² nodaļā regulēto mantas īpašo konfiskāciju. Konfiskācija šajā kontekstā attiecas uz pasākumiem, kuri paredzēti, lai atņemtu noziedzīga nodarījuma izdarītājam ekonomisku labumu, tas ir, noziedzīgi iegūtus līdzekļus (scelere quaesita), kas iegūti noziedzīgās rīcības rezultātā. Galvenais šīs konfiskācijas mērķis ir atjaunot status quo ante, un tādējādi tā nekalpo kā papildu soda līdzeklis.³⁸

2.2. Mantas īpašā konfiskācija

Saskaņā ar KL 70.¹⁰ pantu mantas īpašā konfiskācija ir noziedzīgi iegūtas mantas (tas ir, pierādītās vai prezumētās noziedzīgi iegūtās mantas³⁹) vai noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmeta, vai ar noziedzīgu nodarījumu saistītas mantas piespiedu bezatlīdzības atsavināšana valsts īpašumā. Šī atsavināšana kriminālprocesā var norisināties atšķirīgu konfiskācijas veidu ietvarā un pamatoties uz dažādu kriminālprocesu veicošo amatpersonu pieņemtajiem nolēmumiem.

2.2.1. Subjekti, kas ir tiesīgi pieņemt lēmumu par mantas konfiskāciju

Likumdevējs paredzējis plašu subjektu loku, kuru pieņemto lēmumu rezultātā persona var zaudēt īpašumtiesības uz mantu. KPL 356. pantā noteikts, pirmkārt, ka mantu par noziedzīgi iegūtu var atzīt tiesa vai prokurors ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu vai prokurora lēmumu par kriminālprocesa pabeigšanu. Otrkārt, gadījumā, ja īpašnieks vai likumīgais valdītājs iepriekš pieteicis mantas zudumu un novērš saprātīgas šaubas par savām tiesībām uz mantu, kas nav reģistrēta publiskā reģistrā, kur ieraksts mainīts pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas, mantu par noziedzīgi iegūtu pirmstiesas procesa laikā var atzīt izmeklētājs un prokurors. Treškārt, par publiskā reģistrā, kur ieraksts mainīts pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, nereģistrētas mantas noziedzīgo izcelsmi, izbeidzot kriminālprocesu uz nereabilitējoša pamata, var lemt prokurors, savukārt tiesa – neraugoties uz mantas reģistrācijas faktu publiskajā reģistrā. Visbeidzot, tiesa mantu var atzīt par noziedzīgi iegūtu arī KPL 59. nodaļā ietvertā sevišķā procesa kārtībā.

2.2.2. Četras konfiskācijas paaudzes

Tiesību literatūrā konfiskācijas attīstību Eiropā piedāvāts iedalīt četrās paaudzēs, katrai paaudzei sperot soli arvien tālāk no sākotnējā noziedzīgā nodarījuma.⁴⁰ Vairākas no šīm konfiskācijas ģenerācijām atspoguļojumu gūst KL, Eiropas Savienības tiesību aktos,⁴¹ kā arī galvenajās Latvijai saistošajās starptautiskajās konvencijās⁴² un ieteikuma tiesībās.⁴³

Pirmās paaudzes konfiskācija attiecas uz īpašumtiesību atņemšanu pēc notiesājoša nolēmuma pieņemšanas. To raksturo, pirmkārt, atkarība no galīgā sprieduma par noziedzīgu nodarījumu, kas var radīt ekonomisku labumu, otrkārt, apstāklis, ka konfiscēt var to mantu, kas cēloņsakarīgi saistīta ar noziedzīgo nodarījumu.⁴⁴ Šāda veida konfiskācija ietverta Direktīvas 2014/42/ES 4. panta pirmajā daļā, ar ko saskan KL 70.¹¹ panta pirmā daļa, pirmā prim daļa, KL 70.¹² un 70.¹³ pants.

Paplašinātā konfiskācija uzskatāma par otrās paaudzes konfiskāciju, kuras mērķis ir vērsties pret "karjeras noziedzniekiem" piederošo mantu, kas uzkrāta iepriekš veiktu noziedzīgu darbību rezultātā un par kurām notiesājošu nolēmumu pieņemt nav iespējams.⁴⁵ Paplašinātās konfiskācijas gadījumā prasība konkretizēt noziedzīgo nodarījumu, no kura manta iegūta, ir mazāk stingra un, nepastāvot nepieciešamībai vienlaikus pieņemt notiesājošu nolēmumu, iespējams pārnest pierādīšanas pienākumu, izmantojot prezumpcijas vai pazeminot pierādīšanas standartu.⁴⁶

Pienākums nacionālajos tiesību aktos iekļaut paplašinātās konfiskācijas regulējumu izriet no Direktīvas 2014/42/ES 5. panta. Saskaņā ar KL 70.¹¹ panta otro daļu likumdevējs paredzējis vairākus kumulatīvus priekšnoteikumus paplašinātās konfiskācijas piemērošanai: 1) samērīguma trūkums ar personas likumīgajiem ienākumiem; 2) iepriekšēja uz materiāla vai citāda labuma gūšanu vērsta noziedzīga nodarījuma izdarīšana vai dalība organizētā grupā, vai nozieguma, kas saistīts ar terorismu, paveikšana; 3) nespēja pierādīt mantas likumīgo izcelsmi.

Par trešās paaudzes konfiskāciju tiek uzskatīta konfiskācija bez notiesājoša sprieduma. Šīs konfiskācijas gadījumā atšķirībā no citiem konfiskācijas veidiem nav nepieciešams, lai pastāvētu iepriekš vai vienlaikus konstatēts noziedzīgs nodarījums. Proti, mantas konfiskācija ir iespējama neatkarīgi no personas saukšanas pie kriminālatbildības un sodīšanas.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka pastāvot kopēji Eiropas un pat vispārēji tiesību standarti, kas, pirmkārt, mudina konfiscēt īpašumu, kas saistīts ar smagiem noziedzīgiem nodarījumiem, piemēram, korupciju, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, narkotiku noziegumiem u.c., bez notiesājoša sprieduma. Otrkārt, šādos konfiskācijas procesos pieļaujama pierādīšanas pienākuma pārnešana. Treškārt, konfiskācijas pasākumus var piemērot arī mantai, kas iegūta, pārveidojot noziedzīgi iegūtos līdzekļus vai sajaucot tos ar citiem, iespējams, likumīgas izcelsmes līdzekļiem. Visbeidzot, konfiskāciju var vērst ne tikai pret personu, kas tiek uzskatīta par noziedzīgā nodarījuma izdarītāju, bet arī trešajām personām, kuras nav uzskatāmas par labticīgām (bona fide).⁴⁷ Turklāt prasība saprātīgi aizsargāt bona fide trešo personu tiesības, konfiskāciju pieļaujot, piemēram, tikai tajos gadījumos, kad trešā persona zināja vai tai vajadzēja zināt, ka mantas nodošanas mērķis bija izvairīties no konfiskācijas, uzsvērta arī citos tiesību aktos un akcentēta tiesību literatūrā.⁴⁸

Konfiskācijas, kas nav balstīta uz notiesājošu spriedumu, formu klasifikācijā vērojama būtiska viedokļu dažādība. Eiropas Komisijas 2019. gada ziņojumā izdalītas četras šī konfiskācijas veida formas: 1) klasiskais uz notiesājoša sprieduma nebalstītās konfiskācijas modelis, ko piemēro, ja konfiskācija nav iespējama vienlaikus ar galīgo nolēmumu, kad apsūdzētais ir miris, bēguļo vai imunitātes, vecuma vai psihiskā stāvokļa dēļ nevar tikt saukts pie kriminālatbildības un sodīts; 2) paplašinātā konfiskācija; 3) civiltiesiskā konfiskācija jeb prasība pret īpašumu (in rem); 4) neizskaidrojamas izcelsmes mantas konfiskācija.⁴⁹

Vadoties pēc Eiropas Komisijas izstrādātās klasifikācijas, secināms, ka uz notiesājošu spriedumu nebalstīta konfiskācija paredzēta vairākos Direktīvas 2014/42/ES pantos. Tas ir, Direktīvas 2014/42/ES 4. panta otrajā daļā ietverta prasība nodrošināt konfiskāciju, kas nav balstīta uz notiesājošu spriedumu, vismaz ierobežotā skaitā gadījumu, vienlaikus izpildoties diviem priekšnoteikumiem: 1) noziedzīgais nodarījums būtu varējis radīt ekonomisku labumu; 2) uzsāktais kriminālprocess būtu novedis līdz notiesājošam spriedumam, ja apsūdzētais būtu varējis stāties tiesas priekšā.⁵⁰ Tāpat arī Direktīvas 2014/42/ES 5. un 6. pants aptver gadījumus, kad mantas konfiskācija var notikt bez notiesājoša sprieduma.

Savukārt Apvienoto Nāciju Organizācija stingri uzsver, ka paplašinātā konfiskācija nav iekļaujama konfiskācijas, kas nav balstīta uz notiesājošu spriedumu, formu uzskaitījumā.⁵¹ Tiesību literatūrā pausts viedoklis, ka konfiskācija bez notiesājoša sprieduma vērtējama vēl šaurāk, tas ir, tikai kā process, kas noris pret noziedzīgi iegūto mantu, ir atrauts no kriminālprocesa, bieži norisinās civilprocesa ietvaros,⁵² un persona, kas apgalvo, ka mantas izcelsme ir likumīga, procesā ir tikai trešā persona.⁵³ Savukārt Eiropas Padome nošķir krimināltiesisko pieeju uz notiesājoša nolēmuma nebalstītai konfiskācijai un konfiskāciju, kas vērsta pret īpašumu, neatkarīgi no personas notiesāšanas.⁵⁴ Saistībā ar Latvijas regulējumu skaidrots, ka likumdevējs ir izvēlējies ieviest hibrīda modeli uz notiesājošu spriedumu nebalstītai konfiskācijai.⁵⁵ Proti, mantas konfiskācija KPL 59. nodaļas kārtībā nenotiek pilnībā atrauti no pamatprocesa, konfiskācija saskaņā ar KPL veicama, pastāvot saiknei ar noziedzīgo nodarījumu.

Salīdzinoši jauns veids noziedzīgi iegūtās mantas atgūšanai ir neizskaidrojamas izcelsmes labumu (mantas) konfiskācija, kas tiek norādīta kā ceturtā konfiskācijas paaudze. Šī konfiskācijas mehānisma viens no mērķiem ir pārnest pierādīšanas pienākumu uz personu, kuras rīcībā ir šķietami neizskaidrojamas izcelsmes manta, lai novērstu iespējamu mantas konfiskāciju civiltiesiskā kārtībā. Atšķirībā no konfiskācijas bez notiesājoša sprieduma process ir vērsts pret personu (in personam), nevis mantu (in rem). Neizskaidrojamas izcelsmes mantas konfiskācijas regulējums paredzēts Apvienotajā Karalistē un ir piemērojams pret politiski nozīmīgām personām, šo personu ģimenes locekļiem vai ar to saistītām personām.⁵⁶ Tomēr, ņemot vērā šī mantas konfiskācijas veida iespējami radīto seku smagumu, viedokļi par neizskaidrojamas izcelsmes mantas konfiskācijas pieļaujamību dalās.⁵⁷

3. Nobeiguma vietā

Lai arī aktīvu atgūšana kā mērķis gan uz nacionālās, gan pārnacionālās "skatuves" kāpusi jau pirms krietna laika, joprojām strauji noris dažādu konfiskācijas veidu attīstība, ar ko nesaraujami saistīta arī pagaidu nodrošinājuma līdzekļu aktīva piemērošana. Ņemot vērā, ka Eiropas Savienībā joprojām izdodas konfiscēt mazāk nekā 2 % no noziedzīgi iegūtajiem līdzekļiem,⁵⁸ darbs pie regulējuma pilnveides un izpildes efektivitātes veicināšanas nerims. Tomēr, ievērojot šo mehānismu būtisko iejaukšanos personu pamattiesībās, nedrīkst aizmirst, ka pamattiesību ievērošanai aktīvu atgūšanas procesa ietvaros ir liela nozīme turpmākas vispārējās un speciālās prevencijas nodrošināšanā. Tādējādi, it īpaši tiesību aktos ietverto uz mantas konfiskāciju vērsto "darbarīku" izmantošanā, būtu jāizvairās no vieglprātīgas attieksmes pret iespējamiem tiesību uz taisnīgu tiesu vai tiesību uz īpašumu pārkāpumu riskiem.