14. Novembris 2023 /NR. 46/47 (1312/1313)
Tiesību prakses komentāri
Pārskats par Satversmes tiesas praksi procesos par noziedzīgi iegūtu mantu
SATURA RĀDĪTĀJS

Satversmes tiesas lietvedībā bieži nonāk jaunas lietas par tiesisko regulējumu, kas saistīts ar procesiem par noziedzīgi iegūtu mantu. Šī raksta mērķis ir kodolīgi aplūkot Satversmes tiesas judikatūru, sistematizējot tiesību jautājumus un atklājot Satversmes tiesā izskatāmo lietu daudzšķautņaino dabu.

1. Vispārīgi par esošo tiesas judikatūru

Līdz šim Satversmes tiesa ir izskatījusi piecas lietas, kas tieši un netieši saistītas ar normām par procesiem par noziedzīgu mantu. Šajās lietās Satversmes tiesa pārbaudīja apstrīdēto normu atbilstību galvenokārt Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversmes) 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, 91. pantā nostiprinātajam tiesiskās vienlīdzības principam, 92. pantā nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu, kā arī 105. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu. Turklāt šī raksta sagatavošanas brīdī pēc vairāk nekā 20 konstitucionālajām sūdzībām Satversmes tiesā ir ierosinātas vēl vairākas citas lietas. Šīs lietas vēl nav izskatītas.

Metodoloģiski Satversmes tiesa šajās lietās izmanto galvenokārt pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtēšanas testu1 un tiesiskās vienlīdzības principa pārkāpuma izvērtēšanas metodi.2 Savukārt lietās, kurās tiek vērtēta atbilstība Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesa īpaši pārbauda šim pantam atbilstošo institucionālo un procesuālo garantiju esību.3 Šī pēdējā pieeja ir metodoloģiski nošķirama no klasiskā valsts pozitīvā pienākuma izpildes pārbaudes testa4 un pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtēšanas testa.

Sākotnēji varētu rasties neizpratne, kādēļ šīs kategorijas lietas atkārtoti atgriežas Satversmes tiesā un kādēļ tās tiek atkal izskatītas. Tomēr, iedziļinoties Satversmes tiesas spriedumos un ierosināšanas lēmumos,5 ir iespējams gūt izpratni, ka visās izskatītajās un ierosinātajās lietās apstrīdētās normas skar vai ir skārušas atšķirīgas kriminālprocesa un procesa par noziedzīgu mantu izskatīšanas stadijas, kā arī savstarpēji nošķiramus materiālo un procesuālo tiesību jautājumus.

Līdz šim izskatītās un izskatīšanā esošās lietas var apkopot šādās grupās, ievērojot katrā lietā apstrīdētās normas:

1) normas par pieņemto tiesas nolēmumu pārsūdzēšanu;6

2) normas par iepazīšanos ar procesa materiāliem;7

3) normas par pierādīšanas priekšmetu, fakta legālo prezumpciju un pierādīšanas pienākumu;8

4) normas, kas paredz noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju un tās kārtību;9

5) normas par trešo personu aizsardzību;10

6) normas par naudas līdzekļu iesaldēšanas termiņu.11

Turpmāk tiks sniegts kodolīgs ieskats izskatītajās un izskatīšanā esošajās lietās.

 

2. Izskatīto un izskatāmo lietu kategorijas

2.1. Pieņemto tiesas nolēmumu pārsūdzēšana

Normas par tiesas nolēmumu pārsūdzēšanu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā Satversmes tiesa vērtē Satversmes 91. un 92. panta pirmā teikuma tvērumā.

Lietā Nr. 2017-10-01 pieteikuma iesniedzēji vēlējās, lai Satversmes tiesa salīdzina aizskartās mantas īpašniekus dažādos Kriminālprocesa likumā regulētos procesos: pirmkārt, pamata kriminālprocesā un, otrkārt, sevišķajā procesā – procesā par noziedzīgi iegūtu mantu,12 kas atbilst doktrīnā atzītajam šāda sevišķā procesa apzīmējumam "process in rem" (jeb process par lietu).13 Šim pēdējam procesam raksturīgs, ka šādā procesā netiek noskaidrota personas vaina, kā tas notiek pamata kriminālprocesos, bet gan tiek lemts par pašas mantas noziedzīgo izcelsmi vai saistību ar noziedzīgu nodarījumu.14 Lietā apstrīdētā norma liedza pārsūdzēt apgabaltiesas lēmumu par noziedzīgi iegūtu mantu tieši sevišķajā in rem procesā.

Vērtējot ierobežojumu Satversmes 91. panta kontekstā, Satversmes tiesa atzina, ka, lai arī personas mantiskie jautājumi var tikt risināti gan pamata kriminālprocesā, gan sevišķajā in rem procesā, ņemot vērā šī pēdējā procesa atšķirīgo būtību un mērķi, nav pamata abus šos procesus salīdzināt.15 Satversmes tiesas ieskatā, abos procesos personas atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos un no 91. panta pirmā teikuma neizriet likumdevēja pienākums paredzēt vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos,16 tādēļ apstrīdētā norma tika atzīta par atbilstošu Satversmes 91. pantam.

Lietās Nr. 2021-44-01 un Nr. 2022-40-01 atkārtoti apstrīdēta Kriminālprocesa likuma norma, kas liedz pārsūdzēt apgabaltiesas lēmumu par noziedzīgi iegūtu mantu (sevišķajā in rem procesā), tomēr šoreiz ierobežojums apstrīdēts iepretim Satversmes 92. pantam. Šīs abas lietas saista īpašais apstāklis, ka pirmās instances tiesa procesu par noziedzīgi iegūtu mantu izbeidza, savukārt apelācijas instances tiesa bija pirmā instance, kas mantu atzina par noziedzīgi iegūtu.17 Lietā pieteikumu iesniedzēji norādījuši argumentu, ka tas, ka lēmumu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu un tās konfiskāciju valsts labā kā pirmā pieņēmusi apelācijas instances tiesa, nenodrošina personai tai nelabvēlīga lēmuma tiesiskuma kontroli pēc būtības.18 Šajās lietās, lai noskaidrotu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, viens no pārbaudāmajiem jautājumiem ir tas, vai šī apstrīdētā norma ar mantu saistītajai personai nodrošina efektīvu iespēju aizstāvēt savas īpašuma tiesības un vai uz šo nacionālo tiesību normu saturu ir attiecināmas Eiropas Savienības tiesību normas (Direktīva 2014/42,19 Pamatlēmums 2005/21220 un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 47. pants). Ievērojot minēto, Satversmes tiesa šajās lietās pieņēma lēmumu par jautājuma uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciālā nolēmuma pieņemšanai.21

2.2. Iepazīšanās ar procesa materiāliem

Normas par iepazīšanos ar procesa materiāliem Satversmes tiesa vērtē Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā.

Lietā Nr. 2016-13-01 pieteikuma iesniedzējs iebilda, ka kriminālprocesā par noziedzīgi iegūtu mantu apstrīdētās normas tam liedza tiesības iepazīties ar lietas materiāliem. Proti, apstrīdētā norma citstarp noteica, ka ar lietā esošajiem materiāliem, kas ir izmeklēšanas noslēpums, var iepazīties ar procesa virzītāja atļauju un viņa noteiktajā apjomā. Satversmes tiesa īpašu uzsvaru šajā lietā lika uz tiesisko apstākli, ka par procesa virzītāja lēmumu par ar mantu saistītās personas tiesībām iepazīties ar lietā esošajiem materiāliem nav paredzēta tiesas kontrole.22 Savukārt iespēja iesniegt sūdzību tikai prokuratūras ietvaros, Satversmes tiesas ieskatā, ir nepietiekama, jo prokurors nevar tikt uzskatīts par neatkarīgu tiesu varas institūciju, kas atbilstu apzīmējumam "tiesa", ja viņš vienlaikus ir viens no lietas dalībniekiem un galīgā lēmuma pieņēmējs jautājumā par to, kādā apjomā personai tiek nodrošinātas tiesības iepazīties ar lietas materiāliem.23 Ievērojot visus lietas apstākļus, Satversmes tiesa nolēma, ka apstrīdētā norma, ciktāl tiesa nevar pārvērtēt procesa virzītāja lēmuma par personas tiesībām iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem tiesiskumu un pamatotību, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.24

Savukārt jaunajā lietā Nr. 2022-01-01 un ar to saistītajās lietās apstrīdētas likumdevēja koriģētās normas,25 kas citstarp noteica, ka ar lietā esošajiem materiāliem var iepazīties ar procesa virzītāja atļauju un viņa noteiktajā apjomā, kā arī procesa virzītāja lēmumu par lūgumu par iepazīšanos ar lietas materiāliem noraidīšanu var pārsūdzēt rajona (pilsētas) tiesā, kuras lēmums nav pārsūdzams.26 Šīs lietas vieno apstāklis, ka pieteikuma iesniedzēji lūguši procesa virzītāju ļaut iepazīties ar lietas materiāliem, kas ir izmeklēšanas noslēpums, taču lūgumi apmierināti tikai daļēji, atļaujot iepazīties ar lietas materiāliem tikai noteiktā ierobežotā apjomā; savukārt pirmās instances tiesas, kas izskata procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, ar savu lēmumu sūdzības apmierinājušas tikai daļēji.27 Pieteikumu iesniedzēji norādījuši argumentu, ka apstrīdētās normas varot liegt piekļuvi vairākiem būtiskiem lietas materiāliem, ar kuriem pamatoti procesa virzītāja pieņēmumi par mantas izcelsmi, tādējādi aizskarot Satversmes 92. panta pirmajā teikumā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu.28 Šajās lietās, lai noskaidrotu, vai apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, viens no pārbaudāmajiem jautājumiem ir tas, vai šīs normas nodrošināja taisnīgu līdzsvaru starp pušu līdzvērtīgu iespēju principu un izmeklēšanas noslēpuma aizsardzību. Proti, vai likumdevējs bija tiesīgs pieņemt tādu tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram procesa virzītājs var pieņemt lēmumu, ar kuru ar mantu saistītajai personai tiek liegts iepazīties ar atsevišķiem lietas materiāliem, un kurš nosaka tiesas pilnvaras pārskatīt šāda lēmuma pamatotību. Arī šajās lietās Satversmes tiesa pieņēma lēmumu par jautājuma uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciālā nolēmuma pieņemšanai, lai noskaidrotu, vai uz šo nacionālo tiesību normu saturu ir attiecināmas Eiropas Savienības tiesību normas (Direktīva 2014/42, Pamatlēmums 2005/212 un Hartas 47. pants).29

2.3. Pierādīšanas priekšmets, fakta legālā prezumpcija un pierādīšanas pienākums

Normas par pierādīšanas priekšmetu, fakta legālo prezumpciju un pierādīšanas pienākumu kriminālprocesos par noziedzīgi iegūtu mantu Satversmes tiesa vērtē Satversmes 92. panta pirmā un otrā teikuma tvērumā.

Daži pieteikumi šajā lietu kategorijā bija iesniegti arī par neatbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajiem trīs teikumiem,30 tomēr Satversmes tiesas kolēģijas tos atzina par neatbilstošiem saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 20. panta piekto un sesto daļu, kurās uzskaitīti pamati atteikumam ierosināt lietu.

Lietā Nr. 2022-32-01 un ar to saistītajās lietās norādīts, ka ar procesa virzītāju lēmumiem uzsākti procesi par noziedzīgi iegūtu mantu (sevišķais in rem process),31 kuru ietvaros pieteikumu iesniedzēju īpašumi (bankās esošie naudas līdzekļi, finanšu līdzekļi, nekustamie īpašumi u.c.) atzīti par noziedzīgi iegūtiem un konfiscēti valsts labā. Pieteikumu iesniedzēji norādījuši, ka apstrīdētās normas (Kriminālprocesa likuma 124. panta sestā daļa, 125. panta trešā daļa un 126. panta 3.1 daļa) nenodrošina viņiem Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam atbilstošas tiesības uz taisnīgu tiesu. Proti, Kriminālprocesa likuma 124. panta sestajā daļā ir ieviests samazināts pierādīšanas standarts – "iespējamības pārsvars", tādējādi procesa virzītājiem pirmstiesas procesā mantas noziedzīgā izcelsme nav jāpierāda ārpus saprātīgām šaubām. No brīža, kad procesa virzītājs pirmstiesas procesā ar mantu saistītajai personai ir paziņojis pieņēmumu, ka manta ir noziedzīgi iegūta (skat. Kriminālprocesa likuma 356. panta piekto daļu), pienākums pierādīt mantas izcelsmes likumību ir šai personai (skat. Kriminālprocesa likuma 126. panta 3.1 daļu). Ja ar mantu saistītā persona nespēj ticami izskaidrot mantas izcelsmi un ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme, tad atbilstoši Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajai daļai ir uzskatāms par pierādītu, ka manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta.32

Šajā lietā viens no pārbaudāmajiem jautājumiem ir saistīts ar nevainīguma prezumpciju.33 Saistībā ar šo aspektu Satversmes tiesa ir pieņēmusi lēmumu vērsties Eiropas Savienības Tiesā, lai noskaidrotu, vai, pirmkārt, uz apstrīdētajām normām ir attiecināmas konkrētas Eiropas Savienības tiesību normas – Hartas 47. un 48. pants, kā arī Direktīvas 2014/42 8. panta 1. punkts. Kā arī, otrkārt, ja šīs normas ir attiecināmas, tad vai nacionālais process, tostarp, noteiktā fakta legālā prezumpcija un mantas izcelsmes likumības pierādīšanas pienākums, ir saderīgs ar Hartas 47. un 48. pantu (ar normās ietvertajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un nevainīguma prezumpcijas principu) un Direktīvas 2014/42 8. panta 1. punktu (normā noteiktajiem aizsargpasākumiem, kuru mērķis ir nodrošināt tiesības uz efektīviem aizsardzības līdzekļiem un taisnīgu tiesu).34

2.4. Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija un tās kārtība

Normas par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju un konfiskācijas kārtību Satversmes tiesa vērtēja Satversmes 91. panta pirmā teikuma un 105. panta tvērumā.

Lietā Nr. 2021-18-01 Satversmes tiesa izskatīja divus pieteikumus, kas saistīti ar bankas likvidēšanu, bankā noguldīto finanšu līdzekļu atzīšanu par noziedzīgi iegūtiem un to secīgu konfiskāciju. Lietā likvidējamā banka iebilda, ka tajā noguldītie bankas klientu līdzekļi ir uzskatāmi par tās īpašumu un pienākums atdot valstij šos līdzekļus samazina bankai piederošās mantas apjomu. Savukārt viens no bankas kreditoriem iebilda, ka tam kā vienam no maksātnespējas procesa kreditoriem noziedzīgi iegūto līdzekļu konfiskācijas rezultātā tiek liegtas tiesības saņemt kreditora prasījumus pilnā apmērā. Pieteikuma iesniedzēji apstrīdēja normas, kas noteic noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju valsts labā (Krimināllikuma 70.11 panta ceturtā daļa un Kriminālprocesa likuma 358. panta pirmā daļa).

Satversmes tiesa plaši analizēja Satversmes 105. panta tvērumu kopsakarā ar apstrīdēto normu saturu, norādot, ka finanšu līdzekļi, kas noguldīti kredītiestādē, un prasījuma tiesības uz tiem ir "īpašums" Satversmes 105. panta tvērumā.35 Savukārt apstrīdētās normas par mantas konfiskāciju ietiecas Satversmes 105. pantā, jo, lai noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija pildītu tās uzdevumus, citstarp novērst noziedzīgas darbības sekas un atjaunot stāvokli, kāds bija pirms noziedzīgas darbības izdarīšanas, šāda manta ir jāizņem no civiltiesiskās apgrozības.36 Šajā lietā Satversmes tiesa pievērsās padziļinātai analīzei par noguldījumu tiesisko dabu, tostarp norādot, ka tādu finanšu līdzekļu konfiskācija, kuri citādos apstākļos pienāktos noguldītājam vai citam bankas kreditoram maksātnespējas procesa ietvaros, nerada negatīvas sekas tieši bankai.37 Tiesa arī pirmo reizi savā praksē sniedza vērtējumu par maksātnespējas un konfiscēšanas procesa savstarpējo konkurenci: proti, kreditora tiesībām maksātnespējas procesā atgūt noguldītos līdzekļus, no vienas puses, un valsts pienākumu šādu noziedzīgi iegūtu mantu konfiscēt, no otras puses.38

Saistībā ar mantas konfiskāciju Satversmes 105. panta tvērumā Satversmes tiesa ir izskatījusi vēl divas lietas,39 tomēr tās ir saistītas ar mantas konfiscēšanu kā Krimināllikuma paredzēto soda veidu, nevis noziedzīgi iegūtu līdzekļu atņemšanu valsts labā, tādēļ šīs lietas nošķiramas no šajā rakstā minētajām lietām.

2.5. Trešo personu aizsardzība

Normas par mantas labticīga ieguvēja aizsardzības principa ierobežojumu Satversmes tiesa vērtēja Satversmes 1., 91. panta pirmā teikuma un 105. panta tvērumā.

Lietā Nr. 2016-07-01 pieteikuma iesniedzēja tiesiski iegādājās un nostiprināja zemesgrāmatā nekustamo īpašumu, kas vēlāk izrādījās izkrāpts no iepriekšējiem īpašniekiem un tādēļ ar procesa virzītāja lēmumu tika atzīts par noziedzīgi iegūtu mantu, kas atdodama sākotnējam īpašniekam. Pieteikuma iesniedzēja kā labticīga ieguvēja vērsās Satversmes tiesā, norādot, ka apstrīdētās normas par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu un atdošanu pēc piederības sākotnējiem īpašniekiem ierobežo tās kā labticīgā ieguvēja tiesības uz īpašumu un ir pretrunā tiesiskās paļāvības principam.

 Satversmes tiesa šajā lietā atzina, ka šāds regulējums patiešām ierobežo pieteikuma iesniedzējas Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu,40 tomēr, vērtējot šī ierobežojuma samērīgumu, tiesa norādīja, ka kriminālprocesa mērķu un uzdevumu sasniegšanai un cietušā tiesību aizsardzībai demokrātiskā tiesiskā valstī ir pieļaujams izņēmums no labticīga ieguvēja aizsardzības principa, ja tiesisko attiecību pamatā ir noziedzīgs nodarījums. Šī ir arī pieļaujama izņēmuma situācija no publiskās ticamības principa.41 Satversmes tiesa apstrīdētās normas atzina par atbilstošām Satversmei.

2.6. Finanšu līdzekļu iesaldēšanas termiņš

Normas par finanšu līdzekļu iesaldēšanas termiņu Satversmes tiesa vērtēja Satversmes 105. panta tvērumā.

Lietā Nr. 2008-47-01 pieteikuma iesniedzēja naudas līdzekļi tika "iesaldēti" saskaņā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas normām. Tā rezultātā pieteikuma iesniedzējs nevarēja veikt maksājumus saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem un darījumu partneru izrakstītajiem rēķiniem. Saskaņā ar apstrīdēto normu līdzekļi varēja tikt iesaldēti līdz pat 60 dienām un šādu lēmumu pieņēma kredītiestāde (privātpersona), nevis valsts institūcija.

Satversmes tiesa lietā atzina, ka normās paredzētais pienākums likuma subjektiem (kredītiestādēm) atturēties no attiecīgu darījumu veikšanas vai debeta operācijām uz apstrīdētajās normās noteikto laiku ir uzskatāms par 105. pantā paredzēto pamattiesību ierobežojumu: persona nevar rīkoties ar attiecīgajos bankas kontos esošajiem līdzekļiem tā, lai gūtu no tiem pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu atbilstoši savām interesēm un saistībām.42 Pārbaudot apstrīdētā regulējuma atbilstību samērīguma principam, Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir sabiedrības drošības aizsardzība, taču šo mērķi var sasniegt ar līdzekļiem, kas mazāk ierobežo personas pamattiesības: likumdevējam bija iespēja izraudzīties procedūru, kurā valsts institūcija, nevis privātpersona uzņemtos atbildību par pamattiesību ilgstošu ierobežojumu;43 turklāt problemātiski bija tas, ka ierobežojums paliek spēkā ilgstošu laiku, bet personai nav pieejami efektīvi līdzekļi savu tiesību aizsardzībai.44 Šo apsvērumu dēļ Satversmes tiesa apstrīdētās normas vārdus par iesaldēšanas termiņu "ne vēlāk kā 60 dienu laikā" atzina par neatbilstošiem Satversmes 105. pantam.

 

3. Lietas "ārpus kadra"

Vienlaikus šobrīd zem Satversmes tiesas padziļinātās "lupas" nodoto jautājumu loks nav izsmeļošs – pēc daudziem pieteikumiem Satversmes tiesas kolēģijas atteikušas ierosināt lietas. Privātpersonas līdz šim ir mēģinājušas apstrīdēt tiesību normas arī par, piemēram, procesa par noziedzīgi iegūtas mantas uzsākšanas iemeslu un uzsākšanas kārtību;45 pierādījumu pārbaudi, liecinieku aicināšanu un pratināšanu procesā par noziedzīgi iegūtu mantu;46 pārejas noteikumus par kriminālprocesuālajām normām, kas saistītas ar pierādīšanas priekšmetu un pierādīšanas pienākumu;47 mantas konfiskācijas nosacījumiem tiesas lēmumā;48 ķīlas tiesību dzēšanu, ja manta tiek atzīta par noziedzīgi iegūtu;49 mantas konfiscēšanu valsts labā, ja kriminālprocess pret personu vēlāk izbeigts;50 kā arī normas, kas pieļauj nokavēto nodokļu maksājumu parāda piedziņu bezstrīdus kārtībā, kamēr paralēli noris process par noziedzīgi iegūtu mantu;51 normas, kas neparedz personai tiesības pārsūdzēt tiesā procesa virzītāja lēmumu uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu;52 u.c.

Šādu līdz šim neierosināto pieteikumu daudzveidība netieši liecina, ka problemātisko tiesību jautājumu loks procesos par noziedzīgi iegūtu mantu vai ar to cieši saistītos procesos varētu būt daudz plašāks. Tādēļ pārskatāmā nākotnē Satversmes tiesā var tikt ierosinātas arī citas lietas, ja tiesas kolēģijas uzskatīs, ka pieteikumi noformēti atbilstīgi Satversmes tiesas likuma prasībām.

RAKSTA ATSAUCES /

1. Piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta spriedums lietā Nr. 2016-07-01.

2. Piemēram, Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija spriedums lietā Nr. 2021-18-01 un 2017. gada 11. oktobra spriedums lietā Nr. 2017-10-01.

3. Piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija spriedums lietā Nr. 2016-13-01.

4. Skat., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra spriedumu lietā Nr. 2017-19-03 un 2013. gada 9. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2012-14-03.

5. Plašāk skat. Satversmes tiesas informācijas sistēmā: https://www.satv.tiesa.gov.lv/cases/

6. Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra spriedums lietā Nr. 2017-10-01; 2021. gada 29. decembrī ierosinātā lieta Nr. 2021-44-01; 2022. gada 6. janvārī ierosinātā lieta Nr. 2022-11-01 (apvienota ar Nr. 2021-44-01); 2022. gada 24. februārī ierosinātā lieta Nr. 2022-07-01 (apvienota ar Nr. 2021-44-01); 2022. gada 24. martā ierosinātā lieta Nr. 2022-12-01 (apvienota ar Nr. 2021-44-01); 2022. gada 10. novembrī ierosinātā lieta Nr. 2022-40-01; 2023. gada 9. februārī ierosinātā lieta Nr. 2023-02-01 (apvienota ar Nr. 2022-40-01).

7. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija spriedums lietā Nr. 2016-13-01; 2022. gada 6. janvārī ierosinātā lieta Nr. 2022-01-01; 2022. gada 8. aprīlī ierosinātā lieta Nr. 2022-14-01 (apvienota ar Nr. 2022-01-01); 2022. gada 7. jūnijā ierosinātā lieta Nr. 2022-21-01 (apvienota ar Nr. 2022-01-01); 2022. gada 1. jūlijā ierosinātā lieta Nr. 2022-26-01 (apvienota ar Nr. 2022-01-01); 2022. gada 20. oktobrī ierosinātā lieta Nr. 2022-38-01.

8. Satversmes tiesā 2022. gada 17. augustā ierosinātā lieta Nr. 2022-32-01; 2022. gada 10. oktobrī ierosinātā lieta Nr. 2022-37-01 (apvienota ar 2022-32-01); 2022. gada 21. novembrī ierosinātā lieta Nr. 2022-42-01 (apvienota ar Nr. 2022-32-01); 2022. gada 9. novembrī ierosinātā lieta Nr. 2022-39-01 (apvienota ar Nr. 2022-32-01); 2022. gada 29. novembrī ierosinātā lieta Nr. 2022-43-01 (apvienota ar Nr. 2022-32-01); 2022. gada 29. novembrī ierosinātā lieta Nr. 2022-43-01 (apvienota ar Nr. 2022-32-01); 2023. gada 2. maijā ierosinātā lieta Nr. 2023-13-01; 2023. gada 25. maijā ierosinātā lieta Nr. 2023-25-01; 2023. gada 26. maijā ierosinātā lieta Nr. 2023-26-01; 2023. gada 1. jūnijā ierosinātā lieta Nr. 2023-28-01; 2023. gada 27. jūnijā ierosinātā lieta Nr. 2023-32-01.

9. Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija spriedums lietā Nr. 2021-18-01.

10. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta spriedums lietā Nr. 2016-07-01.

11. Satversmes tiesas 2009. gada 28. maija spriedums lietā Nr. 2008-47-01.

12. Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra spriedums lietā Nr. 2017-10-01, 20. punkts.

13. Satversmes tiesas 2023. gada 31. janvāra lēmums lietā Nr. 2021-44-01, 13.1. punkts.

14. Ibid.

15. Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra spriedums lietā Nr. 2017-10-01, 20.2. punkts.

16. Ibid.

17. Satversmes tiesas 3. kolēģijas 2021. gada 29. decembra lēmums par lietas ierosināšanu (pieteikums Nr. 259/2021), 6.1. punkts; Satversmes tiesas 2. kolēģijas 2022. gada 10. novembra lēmums par lietas ierosināšanu (pieteikums Nr. 184/2022), 6. punkts.

18. Ibid.

19. Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Direktīva 2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropa Savienībā.

20. Padomes 2005. gada 24. februāra pamatlēmums 2005/212/TI par noziedzīgi iegūtu līdzekļu, nozieguma rīku un īpašuma konfiskāciju.

21. Satversmes tiesas 2023. gada 31. janvāra lēmums lietā Nr. 2021-44-01, 12. punkts.

22. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija spriedums lietā Nr. 2016-13-01, 11. punkts.

23. Ibid., 13. punkts.

24. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija spriedums lietā Nr. 2016-13-01.

25. Šī raksta izstrādes brīdi attiecīgās Kriminālprocesa likuma normas ir vēlreiz grozītas.

26. Piemēram, Satversmes tiesas 4. kolēģijas 2022. gada 6. janvāra lēmums par lietas ierosināšanu (pieteikums Nr. 268/2021), 2. punkts; Satversmes tiesas 3. kolēģijas 2022. gada 20. oktobra lēmums par lietas ierosināšanu (pieteikums Nr. 174/2022), 2. punkts.

27. Piemēram, Satversmes tiesas 4. kolēģijas 2022. gada 6. janvāra lēmums par lietas ierosināšanu (pieteikums Nr. 268/2021), 6.2. punkts; Satversmes tiesas 3. kolēģijas 2022. gada 20. oktobra lēmums par lietas ierosināšanu (pieteikums Nr. 174/2022), 5. punkts.

28. Piemēram, Satversmes tiesas 4. kolēģijas 2022. gada 6. janvāra lēmums par lietas ierosināšanu (pieteikums Nr. 268/2021), 6.2. punkts; Satversmes tiesas 3. kolēģijas 2022. gada 20. oktobra lēmums par lietas ierosināšanu (pieteikums Nr. 174/2022), 5. punkts.

29. Satversmes tiesas 2022. gada 8. decembra lēmums lietā Nr. 2021-01-01, 12. punkts.

30. Piemēram, Satversmes tiesas 1. kolēģijas 2022. gada 17. augusta lēmums par lietas ierosināšanu; Satversmes tiesas 3. kolēģijas 2022. gada 29. novembra lēmums par lietas ierosināšanu.

31. Satversmes tiesas 2023. gada 14. marta lēmums lietā Nr. 2022-32-01, 13.1. punkts.

32. Ibid., 13.4. punkts; Satversmes tiesas 1. kolēģijas 2022. gada 17. augusta lēmums par lietas ierosināšanu, 7. punkts; Satversmes tiesas 3. kolēģijas 2022. gada 21. novembra lēmums par lietas ierosināšanu, 5. punkts, u.c.

33. Satversmes tiesas 2023. gada 14. marta lēmums lietā Nr. 2022-32-01, 13.4. punkts.

34. Ibid.

35. Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija spriedums lietā Nr. 2021-18-01, 25.2. punkts.

36. Ibid., 26.3. punkts.

37. Ibid., 27. punkts.

38. Ibid., 29. punkts.

39. Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa spriedums lietā Nr. 2014-34-01; Satversmes tiesas 2011. gada 6. janvāra lēmums Nr. 2010-31-01.

40. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta spriedums lietā 2016-07-01, 17. punkts.

41. Ibid., 25.2. un 25.3. punkts.

42. Satversmes tiesas 2009. gada 28. maija spriedums lietā Nr. 2008-47-01, 7. punkts.

43. Ibid., 15.9. punkts.

44. Ibid., 14.5. punkts.

45. Lēmums pēc pieteikuma Nr. 159/2022, Nr. 130/2022, 219/2022.

46. Lēmums pēc pieteikuma Nr. 232/2021.

47. Lēmums pēc pieteikuma Nr. 107/2020.

48. Lēmums pēc pieteikuma Nr. 88/2021.

49. Lēmums pēc pieteikuma Nr. 55/2021.

50. Lēmums pēc pieteikuma Nr. 17/2023.

51. Lēmums pēc pieteikuma Nr. 101/2023.

52. Lēmums pēc pieteikuma Nr. 157/2022, 156/2022.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Potaičuks A. Pārskats par Satversmes tiesas praksi procesos par noziedzīgi iegūtu mantu. Jurista Vārds, 14.11.2023., Nr. 46/47 (1312/1313), 46.-50.lpp.
VISI RAKSTI 14. Novembris 2023 /NR. 46/47 (1312/1313)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties