Noteikti var apgalvot, ka ar 2017. gada 22. jūnijā Saeimas pieņemtajiem grozījumiem Kriminālprocesa likumā¹ (turpmāk – KPL), kas stājās spēkā 2017. gada 1. augustā, būtiski tika uzlabots un papildināts kriminālprocesuālā institūta – procesa par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu – procesuālais regulējums, kā arī iestrādāti atsevišķi priekšnosacījumi autonomās naudas atmazgāšanas (stand alone pieeja) apkarošanas iespējamībai, kopumā panākot šo jautājumu efektivizēšanu.

Šajā sakarā likumdevējs arī papildināja KPL 124. pantu ar sesto daļu, izsakot to šādā redakcijā: "Pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme."

Vienlaikus tika papildināts arī KPL 126. pants ar 3.¹ daļu, izsakot to šādā redakcijā: "Ja kriminālprocesā iesaistītā persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai."

Tomēr arī pēc minētajiem grozījumiem joprojām palika atklāts jautājums par to, vai šāds regulējums ļauj pilnībā sekmīgi apkarot tā saukto "profesionālo legalizēšanu" un cik efektīvs šāds regulējums ir autonomās naudas atmazgāšanas apkarošanas gadījumā, kā arī, vai procesā par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu iekļautie kritēriji ļauj skaidri noteikt personai uzliktā pienākuma izpildes termiņu un nosacījumus. Tāpat aktuāls ir jautājums, vai šāda pienākuma esība, jo īpaši, kad mantas konfiskācijas iespēja izriet no KPL 59. nodaļā (Process par noziedzīgi iegūtu mantu) ietvertā regulējuma, ir samērojama ar vienu no kriminālprocesa pamatprincipiem – nevainīguma prezumpciju. Šo jautājuma izpēte, tostarp arī konstitucionālajā dimensijā, savu aktualitāti nav zaudējusi arī šobrīd.²

Šajā sakarā gan var atzīmēt, ka tradicionāli šādas bažas ir aktuālas jaunattīstības valstīs, jo īpaši tajās, kur ir vājas institūcijas un vērojams tiesiskuma deficīts.

Vienlaikus jāatceras, ka personas pienākumam izskaidrot mantas izcelsmes likumību (nevis pierādīt, ka manta nav noziedzīga), kā arī mantas konfiskācijas regulējumam, tostarp arī pieejā bez notiesājoša sprieduma (non-conviction based confiscation), jābūt likumīgam un samērīgam un tā procesā jānodrošina tiesības uz pienācīgu procesu un taisnīgu tiesu.

Tāpat jāatzīmē, ka pārrobežu noziedzības apkarošanas dimensijā noziedzīgi iegūtas mantas atgūšana ir ne tikai viens no noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanas efektīviem līdzekļiem, bet arī efektīvs un nepieciešams pretkorupcijas instruments. Pārvarot visdažādākos tiesiskos šķēršļus tradicionālās procesuālās izpratnes piemērošanai mantas konfiskācijas gadījumos, līdzekļu konfiskācija bez notiesājoša sprieduma ir kļuvusi par alternatīvu konfiskācijas instrumentu, ko apstiprināja gan Finanšu darbības uzdevumu grupas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jautājumos (turpmāk – FATF), gan OECD. Visbiežāk, analizējot dažādu valstu praksi, mantas konfiskācijas bez notiesājoša sprieduma institūts savu efektivitāti apliecina gadījumos, kad citas valsts jurisdikcija atsaka sadarbību noziedzības apkarošanā, pastāv objektīvi šķēršļi krimināllietas savlaicīgai nodošanai tiesai (saprātīgā laika periodā), noziedzīgā nodarījuma izdarītājs ir miris, nav zināms vai bezvēsts pazudis, lietā iestājas noilgums, apsūdzētais bauda imunitāti, kas liedz saukt to pie kriminālatbildības, u.c.

Veicot atkāpi, jāatzīmē, ka, ievērojot organizētās noziedzības, jo īpaši finanšu un ekonomisko noziegumu izdarīšanā, pārrobežu izplatību, kopā ar plašajām iespējām attālināti un ātri veikt finanšu līdzekļu pārvedumus, tostarp izmantojot arvien jaunus tehnoloģiskos risinājumus, kas apgrūtina tiesību aizsardzības iestādēm izsekot finanšu līdzekļu/mantas patieso izcelsmi un piederību, piemēram, finanšu līdzekļus pārvēršot kriptovalūtā, visā pasaulē un arī Latvijā par izaicinājumu joprojām tiek uzskatīta valsts spēja pierādīt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu bez tiešas saiknes ar predikatīvo noziegumu – stand alone.

Tā, piemēram, arī atsevišķu starptautisko organizāciju izdotie dokumenti aicina dalībvalstis ieviest efektīvu normatīvo mehānismu patstāvīgu/autonomu (stand alone) legalizēšanu apkarošanā. Šajā sakarībā jāmin Eiropas Padomes Konvencijas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju (Varšava, 2005. gada 16. maijs) 9. panta 6. punkts,³ kas nosaka, ka ikviena dalībvalsts nodrošina, ka saskaņā ar šo pantu personu var notiesāt par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, ja ir pierādīts, ka šā panta 1. punkta a) vai b) apakšpunktā norādītais īpašums ir iegūts, izdarot predikatīvu nodarījumu, turklāt šādā gadījumā nav precīzi jāpierāda, ar kuru noziegumu ir saistīta šāda īpašuma ieguve.

Proti, valstij ir jārod mehānisms pierādīt ne tikai noziedzīgās mantas izcelsmi (process par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu), bet stand alone gadījumos ir jāpierāda arī pats legalizēšanas fakts (Krimināllikuma (turpmāk – KL) 195. pantā un 314. pantā ietvertais nozieguma sastāvs), ja nepieciešams, prezumējot mantas noziedzīgo izcelsmi. Būtiski uzsvērt, ka valstij saglabājas pienākums iegūt sākotnējos (sākuma) pierādījumus (prima facie), kas ir pietiekami aizdomu izvirzīšanai par mantas noziedzīgu izcelsmi gadījumos, ja ir savāktas ziņas, ka, piemēram, attiecīgās personas īpašums vai izdevumi nav atbilstoši tās ienākumiem.

Ievērojot FATF noteiktos kritērijus, valsts spēja panākt notiesājošus spriedumus stand alone gadījumos ir būtiskākais FATF 3. rekomendācijas ieviešanas izvērtēšanas efektivitātes rādītājs.⁴

Šīs rekomendācijas izpildē un sekmīgā ieviešanā stand alone gadījumu pierādīšanā Latvijā kā būtisks tiesisks instruments ir iespēja likt personai pamatot tās rīcībā esošo līdzekļu izcelsmi. Savukārt valsts nodrošina, ka izmeklēšanas un kriminālvajāšanas iestāde izvirzīto pieņēmumu par finanšu līdzekļu vai mantas noziedzīgumu ir pamatojusi vismaz ar "sākuma" pierādījumiem, piemēram, par attiecīgās personas īpašuma vai izdevumu nesamērību (neatbilstību) tās ienākumiem un norādījusi uz objektīvajām darbībām ar šādu īpašumu (mantu, tostarp finanšu līdzekļiem).

Šajā sakarā jāatgādina, ka jau 2007. gadā Eiropas Padomes Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas pasākumu novērtēšanas ekspertu komiteja (turpmāk – Moneyval), īstenojot Latvijas novērtējumu,⁵ konstatēja, ka Latvija nav izpildījusi 2004. gadā izteikto rekomendāciju attiecībā uz valsts spēju notiesāt personu par naudas atmazgāšanu bez notiesājoša sprieduma par predikatīvo noziedzīgo nodarījumu. Moneyval eksperti vērsa uzmanību, ka Latvijā ir īstenota all crime approach (visu noziegumu pieeja) un attiecīgais regulējums neizvirza nosacījumu par notiesājošu spriedumu attiecībā uz predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, lai personu notiesātu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu.

Jau nākamajā – 2012. gada – Moneyval novērtējumā⁶ eksperti atzina, ka normatīvais regulējums noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanas jomā atbilst konvencijām un FATF standartiem, bet vienlaikus norādīja uz izpratnes trūkumu praktiķu vidū to piemērot, tostarp stand alone pieeju. Tā, piemēram, eksperti secināja, ka Latvijā ir jāievieš vienota praktiska pieeja, kas ļautu prokuroriem un tiesībaizsardzības iestādēm pierādīt pamata nodarījumu (predikātu), izdarot secinājumus, kas izriet no objektīviem faktiem un apstākļiem, un bez nepieciešamības pierādīt, ka īpašums ir radies no konkrēta predikāta. Vienlaikus eksperti aicināja nodrošināt tiesu sistēmas izpratni par to, ka nav nepieciešama iepriekšēja notiesāšana par predikatīvo nodarījumu, lai personu notiesātu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Tāpat eksperti aicināja izveidot judikatūru par autonomām noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas lietām.

Arī atbilstoši Moneyval novērtēšanas 5. kārtas ziņojumā izteiktajām rekomendācijām⁷ (izziņotas 2018. gada 23. augustā), Latvija tika aicināta noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas lietu izmeklēšanu noteikt kā prioritāti ar mērķi sistemātiski saukt vainīgās personas pie atbildības par plašāku NILL nodarījumu loku, ieskaitot trešo personu un patstāvīgu/autonomu (stand alone) legalizēšanu. Tāpat saskaņā ar izteiktajām rekomendācijām šīs jomas izmeklēšanām vajadzētu kļūt racionalizētākām un prioritārām, lai maksimāli saīsinātu laika periodu, kādā tiek sasniegts gala rezultāts šajās izmeklēšanās. Latvijai tika rekomendēts virzīt par prioritāti to NILL lietu izmeklēšanu, kas atbilst arī tās reģionālā finanšu centra profilam.

Atskatoties uz Latvijā paveikto naudas atmazgāšanas apkarošanā, var secināt, ka ir vērojams progress, tostarp arī saucot personas pie kriminālatbildības, izmantojot stand alone pieeju. Tā, piemēram, laika periodā no 2021. gada līdz 2023. gadam iztiesājot ir pabeigtas 93 lietas (2021. – 30, 2022. – 32, 2023. – 31 lieta), kuras bija uzsāktas pēc KL 195. panta (bez predikatīva noziedzīgā nodarījuma).⁸

Turpinot uzlabot tobrīd jau spēkā esošo procesuālo regulējumu, 2018. gada 20. jūnijā tika pieņemti kārtējie grozījumi KPL,⁹ proti, likuma 124. pants (Pierādīšanas priekšmets) tika papildināts ar septīto daļu, izsakot to šādā redakcijā: "Lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, jāpierāda, ka šie līdzekļi ir noziedzīgi iegūti, bet nav nepieciešams pierādīt, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi iegūti."

Šādas redakcijas iekļaušana procesuālajā regulējumā papildus Eiropas Padomes Konvencijas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju regulējumam sniedza iespēju saukt personas pie kriminālatbildības par patstāvīgu/autonomu (stand alone) legalizēšanu.

Būtiski atzīmēt, ka konkrētais KPL regulējuma papildinājums ar 124. panta septīto daļu un ar grozījumiem Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumā¹⁰ (turpmāk – Novēršanas likums) īstenotais 5. panta papildinājums ar 2.¹ daļu (šādā redakcijā: "Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija par tādu ir atzīstama neatkarīgi no tā, vai konstatēts, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi ir iegūti.") nebūt neradīja jaunu tiesisko regulējumu, bet gan atkārtoja spēkā esošo konvenciālo regulējumu šajā jomā.

Iepriekš minētais kriminālprocesuālais regulējums (KPL 124. panta septītā daļa) ar 2019. gada 21. novembra KPL grozījumiem tika precizēts. Likumprojekta anotācijā¹¹ norādīts, ka šīs tiesību normas mērķis ir noteikt, ka nav nepieciešams pierādīt, izdarot kuru konkrēto noziedzīgo nodarījumu persona ir ieguvusi konkrētos noziedzīgi iegūtos līdzekļus. Lingvistiskā konstrukcija "lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, jāpierāda, ka šie līdzekļi ir noziedzīgi iegūti" ir neviennozīmīgi interpretējama, kas sarežģī tās piemērošanu, jo īpaši gadījumos, kad persona tiek saukta pie kriminālatbildības pēc KL 195. un 314. pantā ietvertā sastāva bez kopības ar predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, tas ir, stand alone gadījumos (KL 195. un 314. panta piemērošanas autonomais gadījums). Lai nodrošinātu precīzu tiesību normas piemērošanu atbilstoši tās sākotnējam ieviešanas mērķim, no KPL 124. panta septītās daļas tika izslēgti vārdi "jāpierāda, ka šie līdzekļi ir noziedzīgi iegūti, bet", tādējādi precīzāk izskaidrojot normas piemērošanu arī stand alone gadījumos.

Arī turpmāk, atzīstot nepieciešamību uzlabot/padarīt skaidrāku tiesību normu piemērotājiem kriminālprocesuālo regulējumu nolūkā efektīvāk apkarot tā saukto profesionālo legalizēšanu, tostarp autonomās naudas atmazgāšanas gadījumā (stand alone pieeja), kā arī lai noteiktu skaidrākus kritērijus, kas procesā par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu ļautu precīzi noteikt personai uzliktā pienākuma izpildes termiņu un nosacījumus, ar 2019. gada 21. novembra likumu "Grozījumi Kriminālprocesa likumā"¹² KPL tika papildināts ar jaunām normām, kā arī tika precizēts tā brīža spēkā esošais normu tvērums.

Proti, KPL 125. panta (Fakta legālā prezumpcija) pirmā daļa tika papildināta ar 7. punktu šādā redakcijā: "ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu konstatēts fakts, ka manta ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu."

Vienlaikus KPL 125. pants tika papildināts ar trešo daļu šādā redakcijā: "Ir uzskatāms par pierādītu, ka manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta, ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme."

Savukārt par KPL 125. panta trešās daļas korespondējošām normām jāatzīst šādas normas:

• KPL 124. panta (Pierādīšanas priekšmets) sestā daļa: "Kriminālprocesā un procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme" (spēkā esošā redakcija, ievērojot 2017. gada 22. jūnija un 2019. gada 21. novembrī pieņemto likumu "Grozījumi Kriminālprocesa likumā");
• KPL 126. panta (Pierādīšanas subjekti un pierādīšanas pienākums) 3.¹ daļa: "Ja kriminālprocesā iesaistītā persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai. Ja persona noteiktā termiņā nesniedz ticamas ziņas par mantas izcelsmes likumību, šai personai tiek liegta iespēja saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas tai nodarīts saistībā ar kriminālprocesā noteiktajiem ierobežojumiem rīkoties ar šo mantu" (spēkā esošā redakcija, ievērojot 2017. gada 22. jūnija un 2019. gada 21. novembrī pieņemto likumu "Grozījumi Kriminālprocesa likumā").

Turklāt jāatzīmē, ka par norādīto normu izpildes nosacījumu precizējošo normu vēl jāatzīst arī KPL 356. panta (Mantas atzīšana par noziedzīgi iegūtu) piektā daļa: "Ja tiek izteikts pieņēmums, ka manta ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu, procesa virzītājs paziņo personai, ka šī persona 45 dienu laikā no paziņošanas brīža var iesniegt ziņas par attiecīgās mantas izcelsmes likumību, kā arī informē personu par šādu ziņu neiesniegšanas sekām" (spēkā esošā redakcija, ievērojot 2017. gada 22. jūnija un 2019. gada 21. novembrī pieņemto likumu "Grozījumi Kriminālprocesa likumā").

Savukārt, analizējot KPL 125. panta trešo daļu – "Ir uzskatāms par pierādītu, ka manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta, ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme" –, jāatzīmē, ka minētās normas juridiskās konstrukcijas izzināšanai ir jānoskaidro gan normas tvēruma robežas, gan arī tvērumā lietoto elementu (kritēriju) nozīme.

Normas tvērums (prezumpcija) ir attiecināms uz ap­stākļiem, kādos tiek prezumēta mantas noziedzīgā izcelsme, ņemot vērā iepriekš norādīto korespondējošo normu ietvaru.

Normas darbības joma aptver tikai tos gadījumus, kad kriminālprocesa ietvaros personas iespējamais izdarītais noziedzīgais nodarījums ir kvalificējams kā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana. Šajā sakarībā jānorāda, ka ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu jāsaprot kā KL 195., tā arī KL 314. pantā ietvertais nozieguma sastāvs. Jāatzīmē, ka KL 195. pantā ietvertā sastāva objektīvās puses konkretizējums ir noteikts Novēršanas likuma 5. panta pirmās daļas attiecīgajos punktos. Legalizēšanas sastāva objektīvā puse var izpausties kā noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu un citas mantas "iepludināšana" legālajā biznesā nolūkā gūt peļņu vai izmantošana noziedzīgo darbību turpināšanai; kā dažādu finanšu operāciju veikšana ar vērtspapīriem, parādzīmēm, noguldījumu sertifikātiem un citiem finanšu instrumentiem; finanšu līdzekļu transakcijas, finanšu līdzekļu ieguldīšana fondos, trastos, nodibinājumos; valūtas maiņa; noziedzīgi iegūtu naudas līdzekļu izmaksa dividendēs; darījumu veikšana ar kustamu vai nekustamu mantu, to iegādājoties vai atsavinot; fiktīvu pakalpojumu līgumu un apdrošināšanas līgumu slēgšana; dārgmetālu un to izstrādājumu tirdzniecība, transportlīdzekļu tirdzniecība, jebkādi civiltiesiski un komerciāli darījumi un citas legalizēšanu veidojošas darbības, izmantojot naudas līdzekļus vai citu mantu, kas iepriekš noziedzīgi iegūti, kas ārēji atbilst likumīgiem un kuru nolūks radīt ar noziedzīgo nodarījumu nesaistītajām personām šķietamību par darījumu un tajā izmantoto līdzekļu legalitāti.¹³ Legalizēšanas sastāvā ietvertās objektīvās puses pierādījumu kopumu kā analizējamās normas tvēruma neatņemamu kritēriju veido vismaz "sākuma" pierādījumi (prima facie), kas savukārt dod pamatu procesa virzītājam izvirzīt pieņēmumu, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme (šis aspekts turpmāk tiks izskaidrots papildus).

Vienlaikus ir atzīmējams, ka prezumpcija ir iespējama tikai uz konkrēto noziedzīgā nodarījuma sastāva elementa pazīmi – noziedzīgā nodarījuma priekšmetu. Būtiski, ka konkrētais fakta legālās prezumpcijas gadījums nekādā veidā nav attiecināms uz pieņēmuma izteikšanu no procesa virzītāja puses par personas vainīgumu tai inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. Vienlaikus šajā aspektā ir jāatzīmē, ka atbilstoši pastāvošajai Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei personai, liecinot par finanšu darījumiem, nav sarežģīti pierādīt naudas līdzekļu izcelsmi, proti, ticami izskaidrot (pierādīt) mantas izcelsmi. Pietiekama netiešo pierādījumu kopuma esamība lietā ir iespējams priekšnoteikums tam, lai personu atzītu par vainīgu legalizēšanā, bet personas atteikums sniegt vajadzīgos paskaidrojumus par finanšu līdzekļu izcelsmi tikai apstiprina šos pierādījumus. Vairāki starptautisko organizāciju izdotie dokumenti (Palermo konvencijas 12. panta 7. punkts, Vīnes konvencijas 5. panta 7. punkts, Varšavas konvencijas 3. panta 4. punkts, FATF 4. rekomendācija) nosaka iespēju prasīt, lai likumpārkāpējs pierāda, ka iespējamie noziedzīgi iegūtie līdzekļi (manta) ir likumīgi iegūti.

Kā jau tika atzīmēts iepriekš, vēl viens būtisks nosacījums prezumpcijas, ja tā varētu izteikties, iedarbināšanai ir attiecināms uz procesa virzītāja pienākumu, proti, procesa virzītājam ir pienākums savākt noteiktu pierādījumu kopumu jeb vismaz "sākuma" pierādījumus (prima facie), kas dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme. Faktiski norma paredz, ka, pirms personai rodas iespēja izskaidrot mantas izcelsmi, procesa virzītājs savāc pietiekamus pierādījumus par mantas, visticamāk, noziedzīgo izcelsmi un ietver no pierādījumiem izrietošos juridiskos secinājumus procesuālajā dokumentā (izvira pieņēmumu) – piemēram, lēmumā par personas atzīšanu par aizdomās turēto vai apsūdzībā.

Jautājumā par normas tvērumā iekļauto pierādīšanas standartu jāatzīmē, ka norma paredz, ka pieņēmumam, kas pamatots ar pierādījumu (pamatpierādījumu) kopumu, ir jānorāda uz mantas, visticamāk, noziedzīgo izcelsmi. Šajā gadījumā normas tvērumā iekļautais pierādīšanas standarts "iespējamības pārsvars", kas normā izteikts ar vārdiem – "ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme", ir samērīgs, jo attiecas tikai un vienīgi uz mantas, kuru procesa virzītājs uzskata par noziedzīgi iegūtu, izcelsmes noskaidrošanu (pierādīšanu). Normas izstrādes gaitā (kas saglabāts arī spēkā esošajā redakcijā) ir izdevies tās regulējumu ietvert rāmī, kas nepārkāpj nevainīguma prezumpcijas principu. Plašāka (augstāka) pierādīšanas standarta – ārpus saprātīgām šaubām – attiecināmība uz mantas noziedzīgās izcelsmes pamatošanu, nebūtu pietiekami efektīva, turklāt šādā gadījumā šī konkrētā norma attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi ietvertu augstāku standartu, nekā tas ir noteikts citā regulējumā, piemēram, KPL 124. panta sestajā daļā ("iespējamības pārsvars"), kura nosaka, ka "pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme".

Kā nākamais analīzei pakļautais KPL 125. panta trešās daļas tvēruma nosacījums jānorāda subjektu loks, uz kuriem ir attiecināma analizējamās normas darbība. KPL 125. panta trešā daļa nosaka, ka kriminālprocesā iesaistītajai personai ir jāspēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgā izcelsme.

Šajā sakarībā būtiski norādīt, ka analizējamās normas likumprojekta "Grozījumi Kriminālprocesa likumā" anotācija¹⁴ ietver nosacījuma – subjektu loks – skaidrojumu, kāds bija sniegts tā brīža piedāvātajai likuma normas redakcijai, proti, anotācija nav attiecināma uz aktuālo (spēkā esošo) redakciju. Likumprojekta "Grozījumi Kriminālprocesa likumā" anotācijā var izlasīt: "Jaunā fakta legālā prezumpcija ir attiecināma vien uz personām, kuras tiek turētas aizdomās un turpmāk sauktas pie kriminālatbildības par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Turklāt likumprojekta mērķis ir arī piemērot šo prezumpciju gadījumos, ja persona sākotnēji netika atzīta par aizdomās turēto, bet kriminālvajāšanas laikā procesa virzītājs (prokurors) ir savācis pietiekamus pierādījumus šādas personas saukšanai pie kriminālatbildības – "Ja persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta [..]"."

Šāds anotācijā ietvertais analizējamās normas skaidrojums pamatojams ar to, ka konkrētās normas redakcija uz otro lasījumu Saeimā bija izteikta citā redakcijā: "(3) Ja persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, ir uzskatāms par pierādītu, ka finanšu līdzekļiem vai citai mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme, ja vien persona ticami neizskaidro vai nepamato finanšu līdzekļu vai citas mantas izcelsmes likumību."

Spēkā esošais normas tvērums tika ietverts attiecīgajā likumprojektā uz trešo lasījumu, bet iepriekš sagatavotā anotācija šajā daļā netika precizēta un ir saglabājusies atbilstoši iepriekš iesniegtajai redakcijai. Anotācijā lasāmais teksts neatbilst spēkā esošās normas redakcijai un līdz ar to arī tās skaidrojumam.

Analizējamās normas subjektu loks ir samērā plašs – kriminālprocesā iesaistītā persona. Jāņem vērā, ka normas tvērumā iekļauti vairāki priekšnosacījumi, proti, pirmkārt, procesa virzītājam kriminālprocesuālā dokumentā ir jānorāda konkrēts izklāstīts pieņēmums par pierādījumu kopumu, kas rod pamatu procesuāli secināt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme. Otrkārt, jāatzīmē, ka izvirzītajam pieņēmumam procesuālajā dokumentā jāietver norāde uz legalizēšanas sastāvu. Atsevišķos gadījumos – uzsākot kriminālprocesu pret konkrētu personu, turot aizdomās personu, apsūdzot to, procesuālajā dokumentā ir jānorāda personas veikto legalizēšanas darbību izklāsts (faktiskie apstākļi).

Šādos gadījumos normas tvērumā noteikto subjektu loku veidos gan persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess, gan arī aizdomās turētā un apsūdzētā persona. Bet, kā jau tika minēts iepriekš, normas tvērums attiecībā uz subjektu loku kopumā ir plašāks, tostarp par normas regulējumā ietverto subjektu jāatzīst arī kriminālprocesā aizskartais mantas īpašnieks.

Praktiskie soļi mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu

Analizējot subjekta pienākuma izpildes izvērtēšanas kritērijus, jānorāda, ka par tādiem jāuzskata: 1) tiešums, 2) izvērtēšanas iespējamība un 3) ticamība.

Tālāk sniegti praktiskie soļi mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu.

Pirmais solis. Kriminālprocesā jāiegūst vismaz "sākuma" jeb prima facie pierādījumi, kas dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme. Pierādījumus, kas balstīti uz pamata faktiem, jāatzīst par pietiekamiem, lai pierādītu mantas, visticamāk, noziedzīgo izcelsmi, savukārt personai jāpastāv iespējai atspēkot šos pierādījumus.

Kas var veidot šādus prima facie pierādījumus?

1. Finanšu izlūkošanas dienesta ziņojums (līdz 2020. gada 31. augustam) vai saskaņā ar KPL 133. pantā noteikto definējumu Finanšu izlūkošanas dienesta kā kompetentās institūcijas atzinums (no 2020. gada 1. septembra), kas ietver atsauces, tostarp uz tipoloģijām. Šāds atzinums kriminālprocesā ir vērtējams kā pierādījums.

2. Finanšu izlūkošanas dienesta ziņojuma vai kompetentās institūcijas atzinuma pielikumi, dienesta iegūtie materiāli. Atzīmējams, ka KPL 127. panta pirmās daļas izpratnē pierādījumi kriminālprocesā ir jebkuras likumā paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kuras kriminālprocesā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības vai neesamības pamatošanai. No minētā prezumējams, ka arī Finanšu izlūkošanas dienesta sniegtās ziņas kriminālprocesā ir izmantojamas kā pierādījumi, ja vien tās ir pieļaujamas, attiecināmas un ticamas.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2015/849¹⁵ (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, ar ko grozīta Ei­ropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 684/2012 un atcelta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/60/EK un Komisijas Direktīva 2006/70/EK, 54. pants nosaka, ka saskaņā ar 52. un 53. pantu saņemto informāciju un dokumentus izmanto finanšu izlūkošanas uzdevumu veikšanai, kā noteikts šajā direktīvā. Apmainoties ar informāciju un dokumentiem saskaņā ar 52. un 53. pantu, pārsūtītāja finanšu izlūkošanas vienība var noteikt ierobežojumus un nosacījumus minētās informācijas izmantošanai. Saņēmēja finanšu izlūkošanas vienība ievēro minētos ierobežojumus un nosacījumus.

Šajā sakarā norādāms, ka minētās tiesību normas izpratnē Finanšu izlūkošanas dienestam, saņemot informāciju no ārvalsts finanšu izlūkošanas vienības un tālāk to sniedzot tiesībsargājošajām institūcijām, vienlaikus jāinformē par ierobežojumiem, ja tādi konkrētā gadījumā pastāv.

Ja Finanšu izlūkošanas dienesta iesniegtajos materiālos nav atzīmes par informācijas ierobežojumu, tā izmantojama kā pierādījums.

3. Sākotnējā izmeklēšanas posmā papildus iegūtās ziņas par faktiem, kā, piemēram, Latvijas jurisdikcijā esošo fizisko vai juridisko personu (kredītiestādes, komercuzņēmumi) iesniegtie dokumenti, personu liecības, papildus saņemtās ziņas no Valsts ieņēmumu dienesta, Latvijas Bankas, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu atguves dienesta (ARO) u.c.

Otrais solis. Personai, kuras mantiskās intereses ir aizskartas ar kriminālprocesuālo ierobežojumu, ir jāno­drošina iespēja sniegt skaidrojumu par mantas izcelsmi. Personai jāpaziņo par personas tiesību ierobežojošā līdzekļa piemērošanu, izskaidrojot KPL 356. panta piektajā daļā ietvertās tiesības.

Kā jau tika atzīmēts iepriekš, saskaņā ar KPL 356. Panta piekto daļu, ja tiek izteikts pieņēmums, ka manta ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu, procesa virzītājs paziņo personai, ka šī persona 45 dienu laikā no paziņošanas brīža var iesniegt ziņas par attiecīgās mantas izcelsmes likumību, kā arī informē personu par šādu ziņu neiesniegšanas sekām.

Trešais solis. Procesa virzītājs pēc personas iesniegtajiem pierādījumiem veic to izvērtēšanu un, konstatējot nepieciešamību, izdara izmeklēšanas darbības to pārbaudei.

Būtiski atzīmēt, ka personas pienākuma izpilde ir pakļaujama kvalitātes izvērtēšanas kritērijiem: 1) tiešums (skaidrība, konkrētība), 2) izvērtēšanas iespējamība (iespējams pārbaudīt), 3) ticamība (vai reāli izpildāms, darījuma ekonomiskā loģika u.c.).