Valsts atbildības par Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesību pārkāpumu princips tieši nav nostiprināts ne ES pamatlīgumos, ne arī citos ES tiesību aktos. Tas tika ieviests ar Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) 1991. gada spriedumu Frankovich lietā (par direktīvas neieviešanu laikā),¹ un šī principa nianses tika konkretizētas apvienotajās lietās Brasserie du Pêcheur un Factorcame.²

Savukārt ar spriedumu Köbler lietā secināts, ka valsts atbildības princips ir attiecināms arī uz tiesu varas pārkāpumiem. Šajā lietā tieši pēdējās instances tiesas vēlāka atteikšanās saņemt iepriekš lūgto prejudiciālo nolēmumu radīja Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 267. panta pārkāpumu.³

EST judikatūra kopš tā laika ir attīstījusies, un pašreiz nostiprināti četri gadījumi, kuros var iestāties valsts atbildība, proti, par:

1) direktīvu savlaicīgu neieviešanu⁴ vai nepareizu ieviešanu;⁵

2) konkrētas tiesību normas pieņemšanu, ar kuru valsts liedz personai izmantot tai ar ES normām piešķirtās tiesības, kuras pašas par sevi ir tieši iedarbīgas;⁶

3) ES tiesību aktiem pretēju dalībvalsts pārvaldes ie­stāžu rīcību;⁷

4) prejudiciālā jautājuma EST neuzdošanu, ja ir bijis pamats šādu jautājumu uzdot.⁸

2022. un 2023. gadā vien Eiropas Komisija ir ierosinājusi divas lietas pret Latvijas valsti par no LESD izrietošo pienākumu nepildīšanu.⁹ Šogad Eiropas Komisija vērsās pret Latviju EST par Direktīvas 2019/1024 17. panta 1. punkta neieviešanu.¹⁰ Savukārt 2022.