I. Ievads

Dalība Valsts vienotā jurista profesionālās kvalifikācijas eksāmena komisijas (turpmāk – Eksāmena komisija) darbā un tās vadība kopš 2022. gada vasaras ir pamats rakstā ietvertajai analīzei par valsts vienoto jurista profesionālās kvalifikācijas eksāmenu (turpmāk arī – valsts eksāmens) – tā juridisko dabu, vietu Latvijas tiesību sistēmas attīstībā, kā arī empīriskiem novērojumiem par to, vai eksāmena ieviešana ir sasniegusi (vai ir ceļā, lai sasniegtu) to mērķi, kuru nosprauda likumdevējs, ieviešot minēto valsts eksāmenu.

Analīzes pamatā ir pieņēmums, ka tiesiskas un demokrātiskas valsts pastāvēšanai un attīstībai ir nepieciešams, lai visiem juridisko profesiju pārstāvjiem būtu iepriekš definēts zināšanu apjoms tiesību zinātnē un viņi spētu ikdienā pielietot noteiktu minimumu prasmju. Šis pieņēmums nekādā veidā neizslēdz nepieciešamību veicināt specializāciju un ekselenci, kā arī nodrošināt mūžizglītību, lai sekotu līdzi izmaiņām, tas attiecas tikai uz to zināšanu un prasmju slieksni, kura nodrošināšana ir tik būtiska, ka zem tā noslīdēt nav pieļaujams.

Kāds ir topošajam tiesību profesionālim nepieciešamo zināšanu un prasmju sliekšņa līmenis, un vai eksaminācijas process palīdz to nodrošināt vai pat paaugstināt? Tas arī ir centrālais jautājums, uz kuru ir iecerēts atbildēt šī raksta ietvaros.

II. Jēdziena "valsts vienotais jurista profesionālās kvalifikācijas eksāmens" analīze

Minētais jēdziens sastāv no vairākiem būtiskiem elementiem, kur katram no tiem ir noteikta nozīme, lai pilnībā izprastu šī eksāmena jēgu un saturu. Turpinājumā ir ietverta katra šī elementa novērtējums.

1. Valsts eksāmens. Kāda ir valsts kompetence? Kā mainījusies augstskolu kompetence?

Literārā vārdu "valsts eksāmens" interpretācija norāda uz to, ka minētā eksāmena organizēšana piekrīt valstij un tas ir valsts pienākums nodrošināt visus ar tā norisi saistītos jautājumus. Likuma "Grozījumi Augstskolu likumā",¹ kas ieviesa valsts eksāmenu, anotācija salīdzinoši skopi izvērš pamatojumu, kāpēc šis eksāmens būtu jāorganizē valstij. No anotācijas teksta neapšaubāmi izriet nopietna kritika attiecībā uz juridiskās izglītības kvalitātes līmeni un izglītības iestāžu darbības mērķiem, to nodrošinot,² kas tādējādi pamato nepieciešamību mainīt kārtību, kādā tiek pārbaudīts izglītības iestāžu darba rezultāts tieši kontekstā ar zināšanām, ko ir ieguvuši studējošie mācību procesa laikā.

Anotācijas teksts tieši uzsver trīs elementus, kas ir būtiski jaunās kārtības kontekstā: eksāmenam ir jābūt vienotam un obligātam, un tam ir jāveicina augstskolu atbildība studējošo priekšā attiecībā uz viņu gatavību šādam eksāmenam. Tāpat ir iespējams izsecināt, ka likumdevējam ir bijuši divi būtiski mērķi, kas motivēja minēto grozījumu virzību un pieņemšanu – juridiskās izglītības kvalitātes celšana un vienota juristu teorētiskā un praktiskā sagatavotība.

Lai arī netieši, tomēr pietiekami nešaubīgi var izsecināt, ka likumdevējs, apzinot augstskolu darba negatīvo novērtējumu un secinot, ka izvirzītos mērķus nav iespējams sasniegt bez radikālu izmaiņu ieviešanas iegūtās juridiskās izglītības kvalitātes novērtējumā, izvēlējās ierobežot augstskolu kompetenci un noteikt jaunu un līdz šim nebijušu kārtību juridisko zinātņu studiju noslēgumam.³ Ņemot vērā augstskolu juridisko statusu Augstskolu likuma izpratnē,⁴ šāds likumdevēja solis norāda uz to, ka, Saeimas ieskatā, Latvijas tiesību sistēmas sekmīga nākotne nav iespējama, ja nepastāv vienota un koordinēta kārtība izglītības satura kvalitātes pārbaudei. Vienlaikus, respektējot augstskolu autonomiju mācību procesa organizēšanā, šīs izmaiņas ir attiecinātas tikai uz noslēguma studentu zināšanu pārbaudi.

Ņemot vērā šos apsvērumus, Saeima noteica, ka tās definēto mērķu sasniegšana ir iespējama tikai pie nosacījuma, ka šādu – obligātu un vienotu – eksāmenu organizē valsts un studiju beidzēji saņem valsts atzītu diplomu.