Kristīne Krūma manā atmiņā ir palikusi kā vadoša starptautisko tiesību juriste, kas bez vismazākās pretrunas sevī vienoja nopietnību un profesionālās atbildības sajūtu jebkurā izvēlētā amatā ar izsmalcinātu humora izjūtu un vieglu neiecietību pret pretenciozu prātuļošanu.¹ Krūmas publikāciju saraksts neapšaubāmi ietver spožus konceptuālus argumentus,² bet šīs īsās piezīmes vairāk iedvesmo viņas pragmatiskā spēja visdažādākajās problēmsituācijās atmēzt malā liekvārdību un uzdot pareizos jautājumus, lai identificētu efektīvāko risinājumu ļoti praktiskām problēmām. Pārstāvot Latviju tiesvedībās Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Starptautiskajā tiesā (turpmāk – ST) un Starptautiskajā Jūras tiesību tribunālā un diskutējot ar kolēģiem par gudrāko procesuālo taktiku vai precīzāko juridisko argumentu pēc būtības, man bieži vien ir palīdzējis jautājums: "Ko būtu ieteikusi Kristīne?" Šajās piezīmēs es līdzīgi mēģinu iztēloties, kas Kristīni Krūmu būtu interesējis un būtu viņai šķitis svarīgs Starptautisko tiesību komisijas (turpmāk – STK) 2023. gada sesijas darbā.

Starptautisko tiesību juristiem būs labi zināms, ka STK ir ANO Ģenerālās asamblejas subsidiārs orgāns, ko asambleja nodibināja 1947. gadā, lai pildītu ANO Statūtu 13. pantā ietverto pienākumu sekmēt starptautisko tiesību progresīvu attīstību un kodifikāciju.³ No šīs šķietami formālās tēzes izriet būtiskas tiesībpolitiskas un praktiskas sekas. No vienas puses, STK locekļi ir neatkarīgi eksperti ar atzītu kompetenci starptautisko tiesību jautājumos,⁴ kas pauž viedokli tikai savā vārdā, pat ja viņu ikdienas darbadevējs ir valsts (kā Ārlietu ministrijas galvenajam juristam, vēstniekam vai pat ārlietu ministram) vai arī viņi konsultē valstis īpašos jautājumos vai pārstāv atsevišķās tiesvedībās.