Parādnieka darījumu apstrīdēšana ir viena no neatņemamām maksātnespējas procesa sastāvdaļām. Maksātne­spējas likums tam paredz speciālu regulējumu papildus vispārējiem Civillikuma noteikumiem par apstrīdamiem un spēkā neesošiem darījumiem. Senāta praksē ir atzīts, ka Maksātnespējas likums neizslēdz Civillikuma noteikumu piemērošanu darījumu apstrīdēšanā maksātnespējas procesā.¹ Viena no Civillikuma normām, uz kuru nereti atsaucas maksātnespējas procesa administratori darījumu apstrīdēšanas prasībās, ir Civillikuma 1415. pants: "Neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā. Neatļauta darījuma noskaidrošanā ir jāņem vērā gan darījuma priekšmets, gan arī darījuma slēgšanas mērķis."² Darījumu, kas slēgts ar mērķi izvairīties no saistību izpildes pret kreditoriem, var uzskatīt par pretēju labiem tikumiem. Taču praksē nav vienprātības par to, cik senus maksātnespējas procesā esošu parādnieku darījumus var apstrīdēt, ja tie atbilst Civillikuma 1415. panta pazīmēm.

Vispārējais Civillikumā noteiktais prasījumu noilguma termiņš ir 10 gadi, prasījumi, kas izriet no komercdarījumiem, noilgst trīs gadu laikā. Savukārt Maksātnespējas likuma regulējums ļauj apstrīdēt parādnieka darījumus, kuri ir slēgti ne vēlāk kā trīs gadus pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas. Rakstā tiks aplūkots, kurš no šiem prasības celšanu ierobežojošajiem termiņiem ir piemērojams gadījumā, ja tiek celta prasība par maksātnespējas procesā esoša parādnieka darījuma atzīšanu par spēkā neesošu saskaņā ar Civillikuma 1415. pantu.

Darījumu apstrīdēšanas regulējuma mērķis maksātnespējas tiesībās

Vispirms palūkosimies uz Maksātnespējas likumā ietvertā darījumu apstrīdēšanas regulējuma mērķi un tā kopsakaru ar Civillikuma darījumu apstrīdēšanas un darījumu spēkā neesamības noteikumiem.

Maksātnespējas likuma 96. pantā ir ietverts vispārīgs maksātnespējas procesa ietvaros apstrīdamu darījumu regulējums, savukārt šī likuma 97. un 98. pantā ir atrodami noteikumi par specifisku darījumu apstrīdēšanu. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 96. panta pirmo daļu administratoram ir pienākums izvērtēt parādnieka darījumus un celt tiesā prasību par attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu neatkarīgi no šā darījuma veida, ja tas noslēgts: