Latvijas pilsētās pēdējos gados lielā skaitā ir parādījušies maltīšu izvadātāji, kebabnīcu virtuves strādnieki, divriteņu kulbu pedāļu minēji un piegādes busiņu stūrmaņi, kas arī Latvijā jau tagad tiek nolīgti platformās.¹ Un reizēm šķiet, ka šaipus ekrānam atdzīvojas Augusta Deglava romānā "Rīga" lasāmās ainas ar tādām mūsdienās jau aizmirstām profesijām kā svaiga ūdens iznēsātāji vai važoņi.

Jaunie seno darbu veicēji ietilpst e-komercijas nesenākās evolūcijas paveidā, ko parasti sauc par Q-komerciju jeb ātro komerciju, kas patērētājam apsola ātri sagādāt jebkuru preci no jebkuras vietas pasaulē, savukārt uzņēmējs var atrast darba veicējus tīmeklī. Viena medaļas puse, protams, ir laimīgie patērētāji un daži ārkārtīgi bagāti uzņēmēji. Otra medaļas puse šim veiksmes stāstam ir tāda, ka jaunā komercdarbība notiek, iedzīvojoties uz strādnieku sociālās aizsardzības rēķina. Proti, platformu darbs automātiski nenozīmē darba tiesiskās attiecības.

Šī komercdarbība ir radījusi ievērojamu strādnieku slāni ar niecīgu sociālo aizsardzību un pavisam zemiem ienākumiem. Skaitļi ir daiļrunīgi – 2021. gadā Eiropas Komisija veica ietekmes novērtējumu,² lai izstrādātu Eiropas Savienības (ES) regulējumu platformu darbam. Tajā bija norādīts, ka ES darbojas aptuveni 500 platformu, kas nodarbina 28 miljonus eiropiešu, tika prognozēts, ka jau 2025. gadā šis skaits būs gandrīz dubultojies – platformu darbu veiks 43 miljoni eiropiešu.

Jaunums platformu darbā ir arī tas, kā tajās notiek darbinieku kontrole, izmantojot algoritmus, lai piešķirtu darba uzdevumus, pārraudzītu paveikto un novērtētu darbiniekus. Kā šie algoritmi realitātē ietekmēs darbinieku darba apstākļus, ieskaitot pakļautības attiecības? Algoritmu iesaiste darba novērtējumā arī nozīmē, ka darbinieka rīcība vienlaikus ietekmē viņa turpmākās darba iespējas, proti, kurā vietā šāds darbinieks tiks ierindots.

Vēsturiski ES rīcība sociālajā jomā nav bijusi pašsaprotama. Tā ir attīstījusies četrās jomās – ES regulē iekšējo tirgu, iesaistās sociālajā dialogā, pārdala līdzekļus, izmantojot Eiropas fondus, un visbeidzot tā koordinē valstu sociālās aizsardzības sistēmas. Sociālo jautājumu attīstība jau no Ekonomiskās Kopienas pirmsākumiem ir bijusi pakārtota iekšējā tirgus vajadzībām.

Šajā žurnālā lasiet Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības Eiropas tiesību un politikas dokumentu ekspertes Nataļjas Preisas skaidrojumu par jaunajām Eiropas Savienības tiesību normām, kas ir piemērojamas platformās nodarbinātajiem darba ņēmējiem. Kā norāda Eiropas Savienības Padome: "Šis ir pirmais ES tiesību akts, kas reglamentē algoritmisko pārvaldību darbavietā un nosaka ES minimālos standartus nolūkā uzlabot darba apstākļus miljoniem platformu darbinieku visā ES."

Protams, jurista uzmanību pievērš vārds "minimālie standarti". Interesants ir Šveices piemērs, kuras likumdevējs noraidīja priekšlikumu atsevišķi regulēt platformu darbu.³ Izpildvaras (Conseil fédéral; Bundesrat) atzinumā likumdevējam tika skaidri norādīts, ka pakļautības attiecības nozīmē darba līguma pastāvēšanu, kas savukārt nozīmē, ka šādām tiesiskajām attiecībām ir piemērojams Darba likums. Šāds konstatējums balstījās uz vairākiem Šveices tiesu spriedumiem.⁴ Šī judikatūra norāda, ka privāttiesību tiesību aizsardzības līdzekļi var būt efektīvi.

Šādā kontekstā iecerētais ES regulējums izskatās pēc kompromisa. No šī kompromisa lielākais cietējs, protams, ir darba ņēmējs, kuram būs jāpielāgojas tam, ka 27 dalībvalstu likumdevēji būtībā varēs izvēlēties, cik tālu tie vēlas piemērot darba likumu, vai arī tomēr atļaut pašnodarbinātā u.c. veida statusu piemērošanu, kas, neaizmirsīsim, realitātē nozīmē zemāku sociālo nodrošinājumu un zemākas darba pasūtītāju iemaksas valsts sociālajā budžetā.