Komercnoslēpuma aizsardzības būtiskums ir nenoliedzams ne tikai darba tiesisko attiecību, bet arī visas uzņēmējdarbības kontekstā. Tomēr nereti uzņēmēji saskaras ar lieliem izaicinājumiem tieši situācijās, kad jāvērtē jautājums par darbinieku pienākumu aizsargāt komercnoslēpumu. Laikmetā, kad informācijas aprite ir kļuvusi zibenīga un tās izplatību ir faktiski neiespējami ierobežot, ja tā nodota trešo personu rokās, darba devējiem ir vēl jo būtiskāk gan definēt, kāda informācija ir uzskatāma par komercnoslēpumu, gan paredzēt efektīvus līdzekļus, lai izvairītos no komercnoslēpuma nelikumīgas iegūšanas, izmantošanas vai izpaušanas.

Atsevišķi tiesu prakses piemēri arī rāda, ka nereti darba devēji jauc tiesību normas, kuras var piemērot pret darbiniekiem, kas veikuši nelikumīgas darbības ar komercnoslēpumu, un tās normas, kas piemērojamas pret uzņēmumiem konkurences pārkāpumu gadījumā. Tāpēc šajā rakstā tiks apskatīti atsevišķi aspekti, kuri, kā rāda prakse, sagādā grūtības komercnoslēpuma aizsardzības kontekstā darba tiesiskajās attiecībās.

Komercnoslēpuma definīcija un konfidenciāla informācija

Latvijas Komercnoslēpuma aizsardzības likumā (turpmāk – KAL) komercnoslēpuma jēdziena definīcija ir gandrīz pilnībā pārņemta no Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 8. jūnija Direktīvas Nr. 2016/943 par zinātības un darījumdarbības neizpaužamas informācijas aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu (turpmāk – Komercnoslēpuma direktīva). Pazīmes, kurām ir jāatbilst informācijai, lai to atzītu par komercnoslēpumu, kopumā ir vērtējamas kā ļoti vispārīgas. Proti, komercnoslēpums ir neizpaužama saimnieciska rakstura informācija, tehnoloģiskās zināšanas un zinātniska vai cita rakstura informācija, kas atbilst visām KAL noteiktajām pazīmēm – tai ir jābūt slepenai, ar esošu vai potenciālu komerciālu vērtību, kā arī komercnoslēpuma turētājam jāveic zināmi slepenības nodrošināšanas pasākumi (KAL 2.