Diskriminācija var izpausties kā "attieksme pret vienu personu, kas ir mazāk labvēlīga, nekā tā ir, bija vai būtu pret citu personu līdzīgā situācijā, pamatojoties uz tādām iezīmēm kā dzimums, vecums, valstspiederība, rase, etniskā piederība vai reliģija, utt.".¹ Diskriminācijas aizliegums ir noteikts Latvijas Republikas Satversmes 91. panta otrajā teikumā, tomēr tajā nav uzskaitīti aizliegtie kritēriji. Satversmes tiesa savā praksē ir atzinusi, ka šie kritēriji pantā ir jāielasa, izmantojot tiesību normu interpretācijas metodes un pamatojoties uz Latvijas tiesību sistēmu raksturojošu principu – atvērtību starptautiskajām tiesībām.¹

Tāpat Satversmē nav minēti diskriminācijas veidi, taču tie ir definēti dažādās Eiropas Savienības (turpmāk – ES) direktīvās un ir pārņemti Latvijas Republikas normatīvajā regulējumā. Diskriminācijas veidi ir, piemēram: tiešā diskriminācija; netiešā diskriminācija; personas aizskaršana un norādījums to diskriminēt. Šo diskriminācijas veidu definīcijas ir iekļautas Darba likumā un Patērētāju tiesību aizsardzības likumā.

Tomēr ne visi diskriminācijas veidi ir noteikti Latvijas Republikas tiesību aktos. Piemēram, multiplā diskriminācija ir iekļauta divu ES direktīvu apsvērumos: ES Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvā Nr. 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības un ES Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvā Nr. 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju.³ Šobrīd tiek izstrādātas divas jaunas direktīvas,⁴ kas skar vienlīdzības jautājumus – tās iekļauj intersekcionālo diskrimināciju. Tāpat intersekcionālās diskriminācijas jautājumi ir aplūkoti Eiropas Parlamenta un Padomes 2023. gada 10. maija Direktīvā Nr. 2023/970 par to, lai ar darba samaksas pārredzamības un izpildes mehānismu stiprinātu to, kā tiek piemērots princips par vienādu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu,⁵ plašāk skaidrojot šo diskriminācijas veidu.

Vienlaikus pastāv vēl viens diskriminācijas veids – institucionālā diskriminācija, par ko praksē netiek daudz runāts, tomēr tam var būt daudz lielāka ietekme uz kādu diskriminācijas riskam pakļautu sabiedrības daļu, ņemot vērā sabiedrības vēsturisko attīstību un digitālo tehnoloģiju ietekmi uz nākotni. Šī raksta mērķis ir skaidrot, kas ir sistēmiskā diskriminācija, sniedzot informāciju par tās terminoloģiju, būtību, veidiem un iespējām to atpazīt un novērst, kā arī daloties pieredzē par Tiesībsarga biroja lietām, kurās ir konstatēta sistēmiskā diskriminācija.

Sistēmiskā diskriminācija

Termins "sistēmiskā diskriminācija" nav tieši definēts starptautiskajos vai ES tiesību aktos, savukārt literatūrā tiek izmantoti vairāki termini – strukturālā diskriminācija (structural discrimination), institucionālā diskriminācija (institutional discrimination) un sistēmiskā diskriminācija (systemic discrimination).