Labas likumdošanas princips un likumdevēja rīcības brīvības aspekts ir saistīts ar vairākiem jautājumiem. Visupirms tas ir jautājums par to, kas ir tiesību norma. Otrkārt, tas ir jautājums par to, kam pieder galavārds par tiesību normas saturu. Līdz ar to tas ir arī jautājums par tiesību teoriju, bet – par kuru tiesību teoriju? Vai to, ko vismaz daļa no mums apguva, uzsākot studijas, un kas bija vispārīgā tiesību teorija? Kā saka Hanss Kelzens (Hans Kelsen) par viņa attīstīto tiesību teoriju: "Tā ir pozitīvo tiesību teorija vispārīgi, nevis kādas specifiskas tiesību iekārtas."¹ Bet vispārīgā tiesību teorija neņem vērā tās valsts iekārtu, kurā tiesības darbojas, un tas, protams, padara šīs vispārīgās tiesību teorijas universālas, bet vienlaikus arī nepilnīgas demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskajai sistēmai,² jo šī tiesiskā iekārta var pilnvērtīgi funkcionēt un izpildīt suverēna izvirzītās prasības tikai tad, ja valdošā tiesību izpratne balstās dabisko tiesību doktrīnā. Kāpēc? Jo demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas galīgais mērķis ir taisnīgums,³ taisnīgas un saprātīgas atbildes sniegšana katrā gadījumā, un šīs valsts centrā ir indivīds, cilvēks, cilvēks ar savu cieņu,⁴ jo demokrātisku tiesisku valsti ir radījis suverēns – tauta, un tās tiesiskā sistēma ir radīta tikai viena iemesla dēļ – lai nodrošinātu šā indivīda tiesību aizsardzību. Tātad visupirms bija cilvēks un viņa tiesības,⁵ tad tika radīta valsts – tiesības bija pirms valsts, un valsts ir radīta, lai šīs tiesības nodrošinātu. Un tas ir šīs valsts mērķis, jo demokrātiskai tiesiskai valstij savu mērķu nav – tā ir radīta, lai izpildītu suverēna mērķus.

Un tas ir pilnīgi atšķirīgi juridiskā pozitīvisma apstākļos, kur visa centrā ir valsts un tās vara, kur tiesības rodas tad un tikai tad, ja valsts tās pieņem likumdošanas procesa rezultātā, kur likumu sistēma ir slēgta sistēma un tiesību normu piemērotājs var piemērot tikai tās pozitīvo tiesību normas, kas pastāv šajā slēgtajā sistēmā, lai atrisinātu visus faktiskos gadījumus, kas notiek tiesiskās sistēmas ietvaros. Taču nav iespējams rakstveidā noregulēt visus iespējamos gadījumus, tiesiskās attiecības, kas rodas starp suverēna locekļiem, vai nodrošināt cilvēka cieņas un taisnīguma aizsardzību tikai ar pozitīvajām tiesībām un bez nekā, pret ko tiktu pārbaudīta likumdevēja darbība.

Tādējādi, kur mēs esam – esam demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas apstākļos, kur taisnīgums ir tiesiskās sistēmas galīgais mērķis, dabisko tiesību doktrīna ir valdošā doktrīna tiesību izpratnē, kas noteic to, ka indivīda tiesības pastāvēja, jau pirms valsts tika izveidota, un suverēns ir izteicis savu gribu ar savas gribas aktu Pamatnormu – dzīvot šajā konkrētajā valsts iekārtā, lai aizsargātu savas tiesības.