Katra darbība vai bezdarbība, kas atbilstoši Krimināllikumam ir kriminālsodāma, apdraud kādu no valsts aizsargātajām interesēm, kuras izriet gan no personu pamattiesībām, gan valsts drošības un sabiedrības interesēm kopumā. Kad runājam par noziedzīgiem nodarījumiem, kas vērsti pret valsts drošību, domājam par tādām interesēm kā valsts drošība, valsts ekonomiskās intereses, politiskās intereses un valsts pārvaldības kārtība. Aizsargāto interešu loks pēdējos gados ir nemainīgs, taču mainīga ir aizsargāto interešu situācija valstī un pasaulē kopumā, to apdraudējuma intensitāte un apdraudējuma potenciālās sekas. Piemēram, ar valsts robežas šķērsošanu saistītie noziedzīgie nodarījumi. Krimināllikuma normu kopuma, kas paredz atbildību par prettiesisku robežas šķērsošanu, mērķis ir bijis viens – valsts drošības un valsts pārvaldes kārtības sargāšana. Taču mainījusies ir situācija – ja agrāk robežas nelikumīga šķērsošana pārsvarā bija saistīta ar pārkāpēju ekonomiskām interesēm, tad šobrīd tā ir kļuvusi arī par hibrīdkara daļu. Apdraudētās intereses ir tās pašas, taču to apdraudējuma forma un mērķis, kā arī iespējamās nodarījuma sekas ir ar atšķirīgu saturu.

Ja runājam par sodu politiku un sodu piemērošanas praksi par noziedzīgiem nodarījumiem, kas vērsti pret valsts drošību, jāņem vērā, ka pēdējos 2–3 gados ir notikušas būtiskas izmaiņas ģeopolitiskajā situācijā, dažādu valsts drošības un ekonomisko interešu apdraudējumu intensitātē, formās. Krimināltiesiskajiem līdzekļiem, ar kuriem valsts vēršas pret valsts iekšējo un ārējo apdraudējumu, neapšaubāmi jāatbilst konkrētajā laikā pastāvošajam apdraudējumam.

Kas ir nepieciešams, lai līdzekļi būtu atbilstoši gan to esības ziņā, gan piemērošanas aspektā? Vispirms – izpratne par politisko situāciju, pastāvošajiem apdraudējumiem un attiecīgās kriminālsodāmās darbības sekām, ietekmi uz valsts drošību. Izpratne veidojas pakāpeniski – ir vajadzīgi fakti, to analīze, viedokļi, kas kopumā rezultējas katra, tostarp arī tiesneša, individuālā izpratnē.

Valsts vērtējums krimināltiesībās izpaužas tiesību normās, kas nosaka, kāda darbība ir kriminālsodāma un kādi ir līdzekļi, ar kuriem jāvēršas pret vainīgo. Likumā paredzētā soda sankcija krimināltiesībās ir tā skaidrākā ziņa, kā valsts novērtē pastāvošo apdraudējumu. Tātad pirmā ir likumdevēja reakcija. Jo sodu politiku veido likumdevējs, tiesneši to piemēro.

Pagājušajā gadā stājās spēkā grozījumi vairākās Krimināllikuma normās, kas noteic atbildību par valsts interešu apdraudējumu, tostarp arī par robežas nelikumīgu šķērsošanu. Tas nozīmē, ka mainījies arī likumdevēja skatījums uz to, kādiem jābūt līdzekļiem, ar kuriem konkrētajos apstākļos jāvēršas pret personām, kas ar savām noziedzīgajām darbībām apdraud valsts drošību. Ir gan palielinātas sankcijas, gan ieviesta kriminālatbildība par atsevišķām, agrāk nesodāmām noziedzīgām darbībām.

Tas nozīmē, ka uz sodu noteikšanas praksi par noziedzīgiem nodarījumiem, kas vērsti pret valsts drošību, jāraugās, paturot prātā izmaiņas valsts drošības iekšējā un ārējā apdraudējumā. Tas aplūkojams divos nogriežņos – līdz un pēc. Gan līdz izmaiņām ģeopolitiskajā situācijā, gan arī izmaiņām likumdošanā.

No likumdevēja puses, jādomā, neatbilstība šobrīd ir novērsta. Jautājums ir: cik ātri izmaiņām līdzi tiek tiesas? Tas, ka šis jautājums aktualizējās un tika identificēti gadījumi, kad sabiedrības skatījums uz lietas rezultātu bija noraidošs, nozīmē, ka tiesas izpratne un spēja motivēt savu lēmumu atsevišķos gadījumos neatbilst šībrīža situācijai un valsts drošības vajadzībām. Tas bija signāls tam, ka skala valsts drošības interešu apdraudējuma vērtējumam tāpat kā pats apdraudējums mainās.

Tādēļ tiesu prakses apkopojumā nozīmīgākais, manuprāt, nav līdz 2022. gadam piemēroto sodu statistika, bet tas, kā tiesa tvērusi pārmaiņas gan reālajā dzīvē, gan likumdošanā. Tas ir laika jautājums, tiesnešu izpratne šobrīd vēl attīstās. Apkopojuma mērķis ir palīdzēt dot atbildes un trīs jautājumiem: 1) vai tiesa savā izpratnē tiek līdzi pārmaiņām, 2) ko darīt, lai tā būtu, 3) kā panākt, lai sabiedrība saprot tiesas noteiktā soda pamatojumu?

Par pirmo jautājumu. Ņemot vērā, ka ir bijušas lietas, kuras sabiedrībā raisīja pārdomas par sodu atbilstību, var teikt, ka nē – tiesas savā izpratnē un varēšanā pamatot noteikto sodu vēl netiek līdzi laikam pilnībā. Bet pilnībā līdzi pārmaiņām minūti minūtē netiek arī likums.

Vienlaikus no tiesu prakses apkopojuma redzams, ka ir arī tādi nolēmumi, kuri apliecina, ka tiesneši izprot faktisko situāciju un lietās konstatētā interešu apdraudējuma jēgu un spēj savu redzējumu katram saprotamā valodā izklāstīt nolēmumā. Arī tad, kad likuma grozījumi vēl nebija izdarīti, tiesa ir varējusi sniegt argumentētu vērtējumu reāli pastāvošajai situācijai un salīdzinošām izmaiņām, kā arī pamatot, kāpēc sodam izvēlēta tobrīd spēkā esošās sankcijas bargākā daļa. Tiesa nav sodu politikas virzītāja, tā nenosaka sodu politiku, tā piemēro noteiktos likumus. Bet tiesai ir likumā noteikts sodu intervāls, kurā tā var izdarīt izvēli, tādēļ, redzot, ka samērīgais sods būtu tuvāk maksimālajam, sniedzot tiesisku un saprotamu pamatojumu, to var piemērot. Šādi lēmumi, veicot tiesu prakses apkopojumu, ir konstatēti.

Tā, piemēram, izskatot lietu personas apsūdzībā pēc Krimināllikuma 85. panta, tiesa, nosakot individualizētu sodu, kas sasniegtu Krimināllikumā definētos mērķus, ņēmusi vērā pastāvošo apdraudējumu, tostarp valsts energoapgādei un aizsardzības spējām. Tiesa norādījusi, ka jau pirms ģeopolitiskās situācijas saasināšanās 2022. gadā, Krievijas Federācijai veicot militāru iebrukumu Ukrainā, spiegošanas gadījumu skaits Eiropā ir pieaudzis. Konkrētajā lietā jāņem vērā, ka spiegošana veikta, iegūstot ziņas par Latvijas Republikas un NATO infrastruktūras objektiem. Latvijas Republikai ne tikai ir jāaizsargā drošība, bet arī kā NATO dalībvalstij pastāv atbildība par šo objektu drošību un uzraudzību un nepieciešams stingri reaģēt, ja drošība tiek apdraudēta. Tāpat Latvijai esošajos energokrīzes apstākļos ir nozīmīgi saglabāt energoapgādes drošību un energoresursu piegādes, un ziņu iegūšana par šādiem objektiem ļauj plānot pret tiem vērstas diversijas vai sabotāžas aktus. Nosakot sodu, nav iespējams norobežoties no apstākļa, ka spiegošana apdraud ne tikai Latvijas, bet arī sabiedroto valstu un organizāciju intereses, starptautisko mieru un drošību.

Citā kriminālprocesā, personas apsūdzībā pēc Krimināllikuma 85. panta, tiesa, nosakot sodu, ņēmusi vērā, ka hibrīdkara apstākļos sekmīgā pret Latvijas Republiku vērstu darbību īstenošanā arvien būtiskāka loma ir apsteidzošas vai publiski nepieejamas informācijas iegūšanai, kuras nonākšana ārvalsts rīcībā var radīt apdraudējumu valsts drošībai un citām nacionālajām interesēm, tai skaitā kaitēt valsts reputācijai. Mūsdienu ģeopolitiskajos apstākļos spiegošana var apdraudēt ne tikai Latvijas, bet arī citu sabiedroto valstu un organizāciju drošības intereses, arī starptautisko mieru un drošību. Iegūtā informācija ārvalstij dod priekšrocības lēmumu pieņemšanā par turpmākām aktivitātēm, kas apdraud valsts spēju īstenot nacionālās intereses.

Kas darāms, lai tiesas izpratne par pārmaiņām ietu līdzi faktiskajai situācijai? Apkopojums ir viens no paņēmieniem. Tajā ir identificētas problēmas, dots skatījums uz to, kas ir vērtējams un ņemams vērā, lemjot par sodu šo lietu kategorijā. Materiāls ir adresēts tiesnešiem, lai veicinātu izpratni par izmaiņām apdraudēto interešu saturā un līdzekļiem likumā noteiktā soda mērķa sasniegšanai.

Arī tikšanās ar žurnālistiem un šī publikācija ir tēmas aktualizēšanas un izpratnes veicināšanas veids.

Pamatojot likuma grozījumus minētās kategorijas lietās, tika uzsvērts, ka apdraudējuma intensitāte un nodarījuma potenciālās sekas, kas var iestāties valstij, ir ievērojami palielinājušās, tādēļ ar likuma grozījumiem arī sankcijas par šiem noziegumiem ir palielinājušās. Savukārt tiesai ar saviem nolēmumiem ir jādod ziņa sabiedrībai par to, kā tiesa reaģēs uz noteiktas kategorijas noziedzīgiem nodarījumiem, tādēļ aktuāls ir jautājums par sodu paredzamību. Viens no soda mērķiem ir likt šķēršļus noziedzīgai darbībai, atturēt no nozieguma izdarīšanas. Tādēļ sabiedrībai ir jāzina tas potenciālais sods, kas par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu var būt piespriests un ko tiesas ņem vērā, nosakot sodu. Neapšaubāmi, vispirms tiesām ir pilnībā jāizprot minētās kategorijas noziedzīgo nodarījumu raksturs un apdraudējuma būtība. Tādēļ tiesu prakses apkopojuma svarīgākā ziņa – kolēģi, situācija nav tāda, kāda tā bija, kad šīs tiesību normas piemēroja pirms diviem, trim gadiem. Ceru, ka gan grozījumi likumā, gan šis apkopojums būs pietiekams vēstījums tiesnešiem par to, kam jāpievērš uzmanība. Spriedumu pienācīga motivēšana ir īpaši nozīmīgs tiesas uzdevums šīs kategorijas lietās. Mēs vēlamies, lai sabiedrībai nolēmums būtu saprotams un lai būtu izpratne par atbilstīgiem sodiem. Bet saprotams tas ir tikai tad, ja ir skaidri izklāstīts, kā tiesa nonākusi pie attiecīgā secinājuma par nosakāmo sodu.