Atbildīga uzņēmējdarbība nav jauna prakse, taču līdz ar jauniem tiesību aktiem ilgtspējas jomā šādai uzņēmumu atbildībai tiek pievērsta īpaša uzmanība. Jau no pagājušā gadsimta beigām¹ ir bijuši centieni risināt vides aizsardzības jautājumus starptautiskā līmenī, kas ietekmēja arī atbildīgas uzņēmējdarbības izpratni. Viena no nesenākajām šādām iniciatīvām ir Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām jeb Parīzes nolīgums, kas nosaka galvenos principus valstīm, lai risinātu ar klimata pārmaiņām radīto negatīvo ietekmi uz vidi. Sekojot Parīzes nolīgumam, Eiropas Savienībā (turpmāk – ES) tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2021/1119 (2021. gada 30. jūnijs), ar ko izveido klimatneitralitātes panākšanas satvaru un groza Regulas (EK) Nr. 401/2009 un (ES) 2018/1999, jeb Eiropas Klimata akts.²

Eiropas Klimata akts ir daļa no ES realizētā Eiropas Zaļā kursa.³ Eiropas Zaļā kursa mērķis ir pārveidot ES par taisnīgu un pārticīgu sabiedrību ar mūsdienīgu, resursu ziņā efektīvu un konkurētspējīgu ekonomiku, kur 2050. gadā būtu sasniegts siltumnīcefekta gāzu neto nulles emisiju līmenis un ekonomiskā izaugsme būtu atsaistīta no resursu patēriņa. Turklāt Eiropas Zaļā kursa mērķis ir aizsargāt, saglabāt un stiprināt ES dabas kapitālu un aizsargāt iedzīvotāju veselību un labklājību no riska faktoriem un ietekmes, kas saistīti ar vidi. Lai arī Zaļā kursa dokumenti primāri atsaucas uz klimata un vides jautājumiem, to saturs vērsts arī uz cilvēktiesību jautājumiem, kā, piemēram, nabadzības un bada novēršanu, veselības un izglītības pieejamību, dzimumu līdztiesību un sociālo taisnīgumu. Šāda pieeja sasaucas arī ar ANO 17 ilgtspējīgas attīstības mērķiem, kas risina globālās ilgtspējas problēmas, tostarp tās, kas saistītas ar nabadzību, nevienlīdzību, klimata pārmaiņām, vides degradāciju, mieru un taisnīgumu.⁴

Tieši uzņēmumu rīcība visās ekonomikas nozarēs ir panākumu atslēga ilgtspējas mērķu sasniegšanā, jo uzņēmumi, īpaši lielie, ir atkarīgi no globālajām vērtības ķēdēm un spēj ietekmēt tajās notiekošos procesus. Arī pašu uzņēmumu interesēs ir aizsargāt cilvēktiesības un vidi, jo īpaši, ņemot vērā patērētāju un ieguldītāju augošās rūpes par šiem jautājumiem. ES kopumā, kā arī valstu līmenī jau pastāv vairākas iniciatīvas to uzņēmumu atbalstam, kas veicina uz vērtībām orientētu transformāciju.⁵ Neatkarīgi no tā, vai ilgtspējas mērķi tiek izvirzīti starptautiskā, reģionālā, nacionālā vai uzņēmuma grupas līmenī, no šādiem mērķiem būs ieguvumus tikai tad, ja ikdienas darbībās un uzņēmējdarbības procesos tiks ieviesti kompleksi pasākumi – pienācīga rūpība, kas faktiski atbalsta ilgtspējas mērķu sasniegšanu. Aplūkojot būvniecības nozari, kas ir tā tautsaimniecības nozare, kurai vienmēr būs būtiska loma kopējā ekonomikā un kura ir cieši saistīta arī ar citām nozarēm, ir secināms, ka progress ilgtspējas prakses ieviešanā nav viennozīmīgs. No vienas puses, būvniecības nozarē tiek realizēti jauni ilgtspējīgi projekti, kuri skaidri demonstrē apzinātu virzību uz ilgtspējas mērķu sasniegšanu,⁶ bet, no otras puses – būvniecības nozare joprojām periodiski saskaras ar konkurences tiesību pārkāpumiem,⁷ nodokļu nomaksas pārkāpumiem,⁸ darba drošības pārkāpumiem⁹ un citiem pārkāpumiem, kas ir pretēji ilgtspējas mērķiem un neliecina par pienācīgu rūpību un tādējādi nopietnu apņemšanos veicināt atbildīgu uzņēmējdarbības vidi.

Pienācīga rūpība nav jauns koncepts, tāpat kā dažādas starptautisko organizāciju vadlīnijas un principi, kas sniedz šāda pienākuma ietvaru.¹⁰ Taču no dažādām starptautisko organizāciju vadlīnijām un principiem, kuru ievērošana ir brīvprātīga, ES dalībvalstīm nacionālā līmenī ir tendence pāriet uz saistošu normatīvo aktu izdošanu.