Šobrīd Pārvalde ir Tieslietu ministrijas padotībā esoša valsts pārvaldes iestāde, kas īsteno valsts politiku apcietinājuma kā drošības līdzekļa un brīvības atņemšanas kā kriminālsoda izpildes jomā. Jāmin, ka Tieslietu ministrijas padotībā Pārvalde atrodas kopš 2000. gada 1. janvāra, lai gan sabiedrībā vēl joprojām nereti ir novērojams paradums Pārvaldi uzskatīt par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādi, ar kuru Pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm gan ir kopēja dienesta gaita.

Pārvaldes darbs dažādos laika posmos ir vērtēts neviennozīmīgi, tomēr pēdējie 10–12 gadi iezīmējas ar ļoti dinamisku attīstību – ir ieviests notiesāto resocializācijas modelis, tas ir piepildīts ar saturu, ir notikušas vērienīgas pārmaiņas personāla attieksmē, notiek plaši infrastruktūras rekonstrukcijas darbi, tiek būvēta jauna Mācību centra ēka, un beidzot notiek arī jauna cietuma būvniecība! Tāpēc šī raksta mērķis – iezīmēt jau notiekošās un tuvākajos gados vēl sagaidāmās pārmaiņas ieslodzījuma vietu sistēmā. Autoru ieskatā šobrīd ieslodzījuma vietu sistēmā notiekošie reformu procesi ierindo Pārvaldi starp iestādēm, kuras atrodas ļoti dinamisku pārmaiņu procesā, un tas prasa nerimstošu izdomu, mērķtiecību un spēju nezaudēt fokusu.

Ieslodzījuma vietu sistēmas un darbības īss raksturojums

Pārvaldes funkcijās ietilpst šādi pamatuzdevumi:1) tiesas nolēmuma, izmeklēšanas tiesneša lēmuma un procesa virzītāja lēmuma vai uzdevuma izpildes nodrošināšana; 2) notiesāto resocializācijas un apcietināto sociālā rehabilitācijas procesa nodrošināšana; 3) operatīvās darbības pasākumu nodrošināšana attiecībā uz Pārvaldes personālu un ieslodzītajiem; 4) drošība ieslodzījuma vietās; 5) ieslodzījuma vietu teritorijas apsardzes nodrošināšana; 6) ieslodzītajiem noteikto uzvedības normu, tiesību un pienākumu ievērošanas nodrošināšana; 7) ieslodzīto konvojēšana šajā likumā noteiktajos gadījumos; 8) Pārvaldes personāla un brīvprātīgo apmācību nodrošināšana; 9) informācijas apkopošana un pētījumu veikšana.

Latvijā šobrīd ir deviņas ieslodzījuma vietas, kuras valsts teritorijā vēsturiski izvietotas nevienmērīgi – divas ieslodzījuma vietas Rīgā (Rīgas Centrālcietums un Iļģuciema cietums (vienīgais sieviešu cietums)), Cēsīs (audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem), Valmierā, Daugavpilī, Liepājā, Jēkabpilī, Jelgavā un Olainē. Atšķiras ieslodzījuma vietu lielums, ieslodzījuma izpildes režīms un izvietoto ieslodzīto specifika.

2024. gada 25. jūnijā² ieslodzījuma vietās atradās 3358 ieslodzītie, no tiem 2460 notiesātie un 898 apcietinātie. Ieslodzījuma vietās atradās 230 sievietes, 17 nepilngadīgie, tāpat arī 76 uz mūžu notiesātie un 133 ar īslaicīgu brīvības atņemšanu notiesātie. Ja raugāmies nesenā pagātnē, tad 2003. gadā³ Latvijā bija 15 ieslodzījuma vietas, kurās atradās 8231 ieslodzītais (3269 apcietinātie un 4962 notiesātie), no tiem 320 bija nepilngadīgi.

Ir svarīgi piebilst, ka 2003. gadā Latvija bija Eiropas valsts ar otru lielāko ieslodzīto īpatsvaru uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju – 348⁴ (tobrīd tikai Igaunijā tas bija lielāks – 353), un tas bija ļoti negatīvi vērtējams rādītājs.