Vēstnieka statuss

Ārvalstu vēstnieki Romā un Romas vēstnieki ārzemēs tika dēvēti par legātiem (legati).⁵

Saskaņā ar t.s. Ius legationis ārvalstu vēstnieki Romā baudīja īpašu neaizskaramību – viņus kvalificēja kā "svētus" – sancti. Neaizskaramības statuss saglabājās pat situācijās, kad vēstnieka pārstāvētā valsts atradās kara stāvoklī ar Romu – valstij bija pieteikts karš. Romieši garantēja šādu neaizskaramības privilēģiju ārvalstu vēstniekiem savā valstī un pieprasīja, lai Romas vēstnieki ārvalstīs baudītu tādu pašu statusu.

Romas republikā ar starptautisko attiecību kārtošanu nodarbojās Romas senāts, kas cita starpā uzņēma ārvalstu vēstniekus un sūtīja oficiālas vēstniecības (legatio) uz ārvalstīm. Impērijas laikā minētos pienākumus pārņēma imperators.

Romas vēstniekus mēdza nosūtīt arī kādu sevišķu uzdevumu pildīšanai, piemēram, kara pieteikšanai (t.s. fetiales), starptautisku līgumu slēgšanai, domstarpību risināšanai starp Romu un attiecīgo valsti.

Justiniāna kodifikācijas daļas Digesta seu Pandectae (533. AD) 50. grāmatas 7. nodaļas 18. fragmentā attiecībā uz vēstnieku neaizskaramību teikts aptuveni šādi: "Ja kāds vēstnieku/ legātu ienaidnieka sit/ aizskar, pret tautu tiesībām (ius gentium) tas pārkāpums/ nodarījums ir/{alternat. tulk.:} viņš [pārkāpumu] nodarījis ir, [tā] uzskatīts/ pieņemts tiek, tāpēc ka svēti/ neaizskarami tiek turēti vēstnieki/legāti."⁶ (D 50.7.18)

Šeit nepieciešams neliels komentārs par fragmentā minētajām tautu tiesībām (ius gentium).

Senajā Romā vienlaikus darbojās trīs tiesību sistēmas:

1. Ius civile – civiltiesības, Romas "pilsoņu tiesības". Attiecās uz Romas pilsoņiem (cives romani). Šo sistēmu veidoja tautas sapulču pieņemtie likumi un plebiscīti, senāta lēmumi, vēlāk, impērijas laikā, arī imperatoru izdotie normatīvie akti.⁷ (D 1.1.7. pr., skat. arī: Gaius, inst. 1.2–5 u. c. avotus.)

Turklāt par piederīgiem Ius civile sistēmai tika atzīti arī t.s. klasiskā laika (I-III gs.) priviliģēto juristu autoritatīvie atzinumi attiecībā uz dažādu tiesisku problēmsituāciju risināšanu. (D 1.1.7. pr., Gaius, inst. 1.2 u. c.)⁸

Sistēma regulēja ar romiešu privātīpašuma tiesību garantēšanu, līgumtiesisko darījumu kārtošanu, mantošanu, ģimenes tiesību institūtiem – laulību, aizbildnību u. c. saistītus jautājumus.

2. Ius praetorium – prētora tiesības. Radās republikas laikā, darbojās līdzās Ius civile, kuru normu nepietika, lai regulētu tiesiskās attiecības sabiedrībā, kas nepārtraukti attīstījās un modernizējās. Sistēma dibinājās uz romiešu maģistrātu (vēlēto amatpersonu) prētoru (praetores) izdotajiem administratīvajiem normatīvajiem aktiem (ediktiem, interediktiem) un administratīvo rīcību tiesvedībā.