Ja Latvijas tiesību sistēma būtu rakete, tad jāatzīst, ka tajā pastāv daži biedējoši caurumi, kas ļauj izsprukt sveikā arī par ievērojami smagiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tā bija Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), kas savā 18. jūlija spriedumā lietā "Hanovs pret Latviju" atgādināja Latvijai par tās pienākumu aizsargāt iedzīvotājus pret vardarbību arī tad – un īpaši tad –, ja tā ir izdarīta upura seksuālās orientācijas dēļ.

Vispirms būtu jāuzteic upura drosme nesamierināties ar mūsu sabiedrībā plaši izplatīto LGBTQI+ stigmatizāciju un vērsties tiesībsargājošās iestādēs. Diemžēl šīs ECT lietas priekšmets ir tieši mūsu policijas un prokuratūras nespēja vai negribēšana saskatīt noziedzīgu nodarījumu, kas tiek izdarīts tieši tādēļ, ka cilvēks ir gejs, un rīkoties, lai vainīgajiem tiktu piemērotas nodarījumam adekvātas krimināltiesību normas un tie saņemtu samērīgu krimināla rakstura sodu.

Nav tā, ka naida noziegumi Latvijā būtu kaut kas nezināms vai eksotisks. Ir pieejami pietiekami daudz rūpīgi izstrādātu juridisku materiālu, it īpaši Augstākās tiesas 2012. un 2018. gada tiesu prakses apkopojumi un arī "Jurista Vārda" tematiskais izdevums, kas orientē tiesību normu piemērotāju, saskaroties ar naida nozieguma kvalifikāciju. Uzreiz jāsaka – nevajag sagaidīt, ka policijas darbinieki pārzinās visu Eiropas tiesu praksi, tāpat arī ne vienmēr vardarbības upuri būs ar akadēmisko grādu un skaidri apzināsies savas tiesības. Tā ir juridisko profesionāļu atbildība, lai mūsu krimināltiesības atbilstu pasludinātajiem mērķiem, tostarp par cilvēka cieņu un piederību Eiropas kultūrtelpai.

Kādi ir iemesli šai situācijai? Vispirms ir jāievēro, ka Krimināllikums šobrīd tiešā veidā neparedz aizsardzību no vardarbības, kas vērsta pret seksuālajām minoritātēm. Uz šo situāciju ir norādīts arī asociācijas ILGA ziņojumā par valstu izdarītu homofobiju. Piemēram, mūsu kaimiņvalstu – Igaunijas un Lietuvas – krimināllikumos jau no 2000. gadu vidus ir ietverta tieša atsauce uz upura seksuālo orientāciju kā naida motīvu.

Otrkārt, jau 2017. gadā Valsts policija ir izstrādājusi Vadlīnijas naida noziegumu identifikācijai un izmeklēšanai. Tās var lasīt kā specializētu Krimināllikuma 78. un 150. panta komentāru. Un jāsaka, ka daži elementi šajās vadlīnijās nosaka augstākas prasības naida nozieguma kvalifikācijai, un tātad varēja radīt Latvijas tiesību sistēmas novirzīšanos no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas jau tā pieticīgajām prasībām, kas ir skaidri norādītas 18. jūlija spriedumā.

It īpaši tā ir norāde vadlīnijās par Krimināllikuma 150. pantu, ka "darbībām jābūt saistītām ar zināmu publiskuma pakāpi", kas ir atšķirīga no konvencijā prasītā aizsardzības līmeņa. Kā norādīts ECT spriedumā, Latvijas iestāžu ieskatā, darbības bija vērstas pret "indivīdu nevis kā personu, kas pieder pie seksuālās minoritātes, un tika izdarītas vietā, kur nebija klāt citu cilvēku", un šī iemesla dēļ tajās nebija saskatāmas naida nozieguma pazīmes. Turpretī konvencija nosaka pienākumu izmeklēt j e b k u r a s aizdomas par diskriminējošu vai vardarbīgu rīcību pret seksuālajām minoritātēm. Šajā lietā vardarbība tika izdarīta, un tās autori palika nesodīti.

Bez grēka nav arī Krimināllikuma komentāri. Piemēram, 2018. gadā izdotajā otrajā papildinātajā izdevumā 150. panta komentārā ir sniegta pavisam īsa naida un neiecietības definīcija, no kuras ir saprotams, ka to ņem vērā, nosakot nodarījuma subjektīvo pusi. Arī 18. jūlija spriedumā varam lasīt, ka izmeklētājs bija rūpīgi sekojis šīm norādēm, jautājis uzbrucējam, kāda ir viņa attieksme pret seksuālajām minoritātēm, saņēmis atbildi, ka "neitrāla, tikai nepatika, ka divi vīrieši savstarpēji izrāda jūtas", attiecīgi izdarot secinājumu, ka cilvēks naidu netur. Protams, uzkrītoši, ka attiecīgajos Krimināllikuma komentāros vai policijas vadlīnijās nav ne tikai formālas atsauces uz ECT judikatūrā izveidoto konvencijas standartu, bet arī pēc būtības šos Krimināllikumu paskaidrojošos avotus var saprast stipri atšķirīgi no konvencijas.

Plašāku šīs situācijas analīzi un ieskatu mūsu nacionālajās problēmās, kas konstatētas arī ECT spriedumā, varēs gūt jau kādā no tuvākajiem "Jurista Vārda" izdevumiem, kurā publicēsim pieteicēja pārstāves ECT viedokli. Taču diskusijā laipni aicināti piedalīties arī citi!