Šī lieta ir par strīdu starp tiem, kas vakarus pavada mājās ("Grīziņkalna apkaimes biedrība"), un tiem, kam patīk mētāt bumbu (biedrība "Streetbasket"). Runa ir par Administratīvās apgabaltiesas (AAT) derbiju ar Administratīvo rajona tiesu (ART), kurā pēdējo iemetienu patlaban ir veikusi AAT, 31. jūlija lēmumā atceļot ART lēmumu, un tādējādi šobrīd līdz lietas izlemšanai pēc būtības vienīgais šķērslis bumbas trāpīšanai grozā ir dalībnieku meistarība.

Interesantākās lietas neapšaubāmi ir tās, kur saduras pretējas intereses. Tās ir Ronalda Dvorkina aprakstītās "Cieto riekstu lietas" (Hard cases) – situācijā, kuru nevar atrisināt, piemērojot vienu, nepārprotamu tiesību normu, tiesas uzdevums ir pašai atklāt strīdus puses tiesību apmēru, tas nozīmē arī to, ka tiesas var viena otrai nepiekrist.

Tādēļ ir aizraujoši iepazīties ar divu instanču argumentiem, līdzsvarojot intereses rīkot sporta pasākumus jauniešiem ar iedzīvotāju tiesībām uz atpūtu. Jāatgādina, ka šo lēmumu priekšmets ir Administratīvā procesa likuma (APL) 185.¹ pants.¹ Veiksmīgam pagaidu aizsardzības tiesvedības iznākumam tiesa ir jāpārliecina, ka pārsūdzētā administratīvā akta darbība (darbības neesamība) varētu radīt būtisku kaitējumu un ka pārsūdzētais administratīvais akts ir pirmšķietami prettiesisks.

Abas tiesu instances bija vienisprātis, ka Rīgas domes lēmuma piešķirt Grīziņkalnā teritoriju "Ghetto Games" basketbola spēļu rīkošanai apturēšana uz visu vasaru "negatīvi ietekmēs jauniešus – ielu bērnus". Dažādi turpretī ir bijuši šo divu tiesu instanču redzējumi par to, kā ņemt vērā sūdzības par troksni.

Jāņa Grīziņa "Vārnu ielas republikas" rindas, ka "arī tā strādnieku sieva, kas iemigusi karstajā istabā bērna šūpulim blakus, – arī tā ar vienu lēcienu ir kājās un, steigā acis berzējot, steidz grūst logu vaļā", pēc 31. jūlija AAT sprieduma varam lasīt jaunā nozīmē.

Proti, "Grīziņkalna apkaimes biedrība", kas vēlas panākt šo pasākumu apturēšanu vai vismaz citādu to norises veidu, norādīja, ka strīdīgie sporta pasākumi traucē apkaimes iedzīvotāju naktsmieram. Pieteicēja turklāt atsaucas uz Līguma par Eiropas Savienības darbību nosacījumiem attiecībā uz vidi, kurā ir prasīts arī "aizsargāt cilvēku veselību", tādējādi, šķiet, lūdzot administratīvā akta tiesiskuma novērtējumā ņemt vērā piesardzības principu.

ART sadzirdēja šo lūgumu ievērot klusumu. Tās ieskatā, pieņemot lēmumu, "nepieciešams veikt aktuālu interešu izvērtējumu", savukārt Rīgas dome tādu neesot izdarījusi. Šim ART vērtējumam tomēr nepievienojās AAT.

Daži aspekti AAT argumentācijā var pārsteigt. Piemēram, ka, izsverot pretējas intereses, ir pietiekami veikt formālus pasākumus, proti, "uzsākt, aktīvu rīcību, lai nodrošinātu trokšņa mērījumus". "Uzsākt aktīvu rīcību" – tas, protams, ir administratīva žargona paraugs. Netiek prasīts, lai "aktīva rīcība" tiktu arī "aktīvi izdarīta", netiek arī prasīts jebkāds konkrēts rezultāts – proti, miers un klusums vakara stundās. Lai gan to nevar pārmest pašai tiesai – no lietas apstākļiem nerodas skaidrība, vai pasākumi beigsies 22.00 vai tomēr 23.00. Radoša tostarp ir AAT argumentācija par nosacījumiem biedrībām, kas neizriet no Biedrību un nodibinājumu likuma. Proti, noteicošais esot pārstāvniecības kritērijs, kuru nosaka liels biedru skaits, nevis biedrības statūtos izvirzītie mērķi un rīcība interešu pārstāvībai.² Šajā ziņā, protams, lasītājs varētu vēlēties plašāku skaidrojumu. It īpaši duras acīs, ka AAT lēmumā nav nevienas atsauces uz judikatūru – vai tā būtu pašas otrās instances agrākā pieeja, vai arī Augstākās tiesas (AT) skaidrojumi. Tas, protams, liek uzdot jautājumus par tiesisko noteiktību.

Varam tikai atcerēties, ka jau 2013. gadā AT Administratīvo lietu departaments ir skaidrojis, ka "piesardzības principa jēga ir atturēties no darbības, ja ir pamatotas aizdomas (bet nav pilnīga skaidrība) par negatīvu ietekmi. Neskaidrā situācijā no darbības ir jāatturas". Turklāt dažādas Latvijas tiesas jau ir izmantojušas Pasaules Veselības organizācijas trokšņu vadlīnijas. Trokšņa ietekme ir sabiedrības veselības jautājums, tādēļ atsaukties uz zinātniskiem pētījumiem šajā ziņā nebūtu traucējis AAT argumentācijai, pat ja tās lēmums ir pagaidu rakstura.