Krimināltiesību teorija un prakse nodoma izpratnē arvien vairāk virzās striktās atbildības jeb atbildības bez vainas virzienā, kas "ar kājām gaisā" apgriež vainas principu. Par to liecina vairākas tendences.

Pirmkārt, pēdējos gados teorijā valdošs ir kļuvis viedoklis, ka formālos sastāvos īpaši nodarboties ar personas psihiskās attieksmes izvērtēšanu neesot nepieciešams, jo personas apzināta rīcība liecinot par tīšu darbības izdarīšanu vai tās neizdarīšanu.¹ Neesot juridiski korekti runāt arī par speciālo noteikumu pārkāpšanu aiz neuzmanības.² Lai arī, skaidrojot minēto viedokli, dažkārt tiek piebilsts, ka subjektīvā attieksme pret darbību tomēr ir jāvērtē, tomēr pilnīgā "noslēpumā" paliek tas, kas tad īsti būtu jāvērtē, ja jau gan darbība, gan speciālo noteikumu pārkāpums vienmēr esot tīšs (ar nodomu izdarīts). Paradoksālā kārtā krimināltiesībās pašlaik valdošais viedoklis ir novedis pie tā, ka nodoms ir konstatējams pat tad, ja tāda nav atbilstoši civiltiesību standartam. Domājams, pat civiltiesībās nenāktu prātā apgalvot, ka ceļu satiksmes noteikums pārkāpts tīši Civillikuma 1641. panta izpratnē, ja vadītājs, būdams nevērīgs, nav pamanījis attiecīgo ceļa zīmi.³

Otrkārt, praksē nodoma pierādīšanai dažkārt tiek izmantotas Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 125. panta pirmās daļas prezumpcijas, kas noteic, ka bez papildu procesuālo darbību veikšanas par pierādītu uzskatāms fakts, ka persona zina vai tai vajadzēja zināt savus normatīvajos aktos paredzētos pienākumus (4. punkts), kā arī profesionālos un amata pienākumus (5. punkts). Ja nodoms tiek pamatots tikai ar minētajām prezumpcijām, šādu pieeju nav iespējams nosaukt citādi kā atbildības bez vainas piemērošana.

Treškārt, par tīšu noziedzīgu nodarījumu tiesu praksē tiek atzīta arī tāda personas rīcība, kas veikta, paļaujoties uz kompetentās iestādes skaidrojumu. Piemēram, apsūdzētie pirms aizliegtās vielas iegādes un realizācijas bija skaidrojuši iespējamo kriminālatbildības risku, saņemot no valsts kompetentās iestādes atbildi, ka konkrētā viela aizliegto vielu sarakstā nav iekļauta. Neraugoties uz to, apsūdzētie vēlāk notiesāti par Krimināllikuma (turpmāk – KL) 253.¹ panta trešajā daļā paredzēto noziegumu, piemērojot brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem. Augstākā tiesa notiesājošo spriedumu atstāja negrozītu, atsaucoties uz principu "likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības".⁴

Neskaitot minētās tendences, praksē sastopamas arī cita rakstura kļūdas nodoma un neuzmanības izpratnē. Daļēji šīs kļūdas, iespējams, ir saistītas ar to, ka mācību procesā topošie juristi pamatā tiek apmācīti par nodoma un neuzmanības saturu noziedzīgos nodarījumos pret dzīvību un veselību, savukārt nodoma saturs citu noziedzīgu nodarījumu kontekstā paliek novārtā. Līdz ar to izpratne par šiem krimināltiesību institūtiem citos noziedzīgos nodarījumos katram ir veidojusies pamatā pēc viņa personīgās pieredzes un atkarībā no pieredzes bagāžas būtiski atšķiras.

Nolūkā vērst praktiķu uzmanību uz praksē identificētajām nepareizībām, autors ir atlasījis vairākas tiesu praksē izskatītas lietas, kas iezīmē gan minēto nepamatoto tendenci striktās atbildības virzienā, gan citas kļūdas nodoma un neuzmanības izpratnē.

Paļaušanās uz kompetento iestāžu praksi un tās ietekme uz nodomu un neuzmanību

Nodomam un neuzmanībai kopīgs ir tas, ka abos gadījumos personas psihiskās attieksmes piesaistes punkts ir tie ar nodarījumu saistītie apstākļi, kas atbilst likumā abstrakti formulētā noziedzīgā nodarījuma pazīmēm (skat. KL 8. panta otro daļu). Atšķirība ir vienīgi tāda, ka, lai atzītu nodomu, pret šiem apstākļiem ir jākonstatē zināšanas un gribas elements, bet, lai atzītu neuzmanību – tikai zināšanas elements, precīzāk sakot, noziedzīgas pašpaļāvības gadījumā apzināšanās (pietiekoša ir pieļāvuma forma), noziedzīgas nevērības gadījumā – iespēja apzināties attiecīgos apstākļus.

Nekonstatējot nodomu, nav izslēgta kriminālatbildība par neuzmanību, tomēr tā nav prezumējama automātiski. Papildus ir jākonstatē, ka 1) KL ir paredzēta atbildība par attiecīgu neuzmanīgu noziedzīgu nodarījumu un 2) konkrētajā nodarījumā ir konstatētas visas šī neuzmanīgā noziedzīgā nodarījuma pazīmes.

Ilustrācijai tiesu prakses piemērs, kurā pamatoti tika secināts, ka apsūdzētā nav rīkojusies ar nodomu, taču apsūdzētā nepamatoti notiesāta par neuzmanīgu noziedzīgu nodarījumu. Komentējot šo lietu, plašāks skaidrojums tiks sniegts arī par nodoma saturu. Lai gan šajā lietā patiešām pamatoti tika atzīts, ka apsūdzētā nav rīkojusies ar nodomu, tomēr Augstākā tiesa "veiksmīgi apgāja" būtisku ar nodoma izpratni saistītu jautājumu iztirzāšanu. Tas var radīt neskaidrības turpmākā praksē, it īpaši, ja šo Augstākās tiesas lēmumu skata citu līdzīgu lietu kontekstā.

Lietas apstākļi un tiesas nolēmumu saturs

Pirmās instances tiesa konstatēja, ka laikā no 2004. gada 1. janvāra līdz 2006. gada 31. decembrim apsūdzētā veica saimniecisko darbību un guva no tās ienākumus, nereģistrējoties kā saimnieciskās darbības veicēja, veicot lielu skaitu nekustamo īpašumu atsavināšanu un gūstot no tā ienākumus. Pārkāpjot likuma "Par iedzīvotāju ienākumu nodokli" 28. panta 6. punktu, apsūdzētā nereģistrējās Valsts ieņēmumu dienestā (turpmāk – VID), bet par ienākumiem no nekustamo īpašumu pārdošanas neaprēķināja un nemaksāja iedzīvotāju ienākuma nodokli kopsummā 256 753,91 latu, nodarot valstij mantisku zaudējumu lielā apmērā.

Vērtējot šo nodarījumu, būtiska nozīme bija likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9. panta pirmās daļas 19. punkta "c" apakšpunkta interpretācijai. Šī norma noteica, ka gada apliekamajā ienākumā netiek ietverti un ar nodokli netiek aplikti ienākumi no sava īpašuma pārdošanas, izņemot ienākumu no tāda nekustamā īpašuma pārdošanas, kas bijis personas īpašumā mazāk par 12 mēnešiem.

Apsūdzība bija celta par tiem pārdošanas darījumiem, kas bija noslēgti pēc 12 mēnešu notecējuma. Lietā bija strīds par to, vai nodokļu maksāšanas pienākums par šiem darījumiem tomēr pastāvēja, ja tie slēgti saimnieciskas darbības ietvaros.