Vispirms – kāda loma kriminālprocesā piemīt rakstītajām normām

Lai gan augsti attīstīts tiesību normas piemērotāja juridiskais saprāts racionāli tiecas konkretizēt dažādus tiesību principus, tos attiecinot uz konkrēto risināmo situāciju, praktiskā realitāte apliecina, ka procesuālā kārtība nevar funkcionēt bez skaidri definēta, iespējami pilnīgāka un tiesiskās garantijas piešķiroša kriminālprocesuālā noregulējuma.

Šajā aspektā uzmanība vēršama uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atklāto vispārējo tiesību principu un tā funkcionālās esības pamatošanai sniegto skaidrojumu, proti, "princips, ka kriminālprocesa noteikumiem ir jābūt noteiktiem likumā, ir vispārējs tiesību princips. Tas pastāv līdzās prasībai, ka arī materiālo krimināltiesību normas ir jānosaka ar likumu, secīgi kriminālprocesā tas ir ietverts maksimā "nullum judicium, sine lege". Šajā principā ir noteiktas īpašas prasības tiesvedības norisei, lai garantētu taisnīgu tiesu, kas ietver pušu līdztiesības ievērošanu".¹ Minētā norāde apliecina, ka princips "nullum judicium, sine lege" (nav tiesiskuma bez likuma) ir nošķirams no materiālo krimināltiesību principa "nullum crimen, sine lege" (nav nozieguma bez likuma).² Savukārt šis atzinums ir pamats uzskatam, ka pozitīvajām tiesību normām ir jāparedz konkrētas un nepārprotamas minimālās garantijas, ierobežojot valsts varas iespējamo patvaļu pret kriminālprocesā iesaistīto personu.