Runājot par laikiem un tikumiem pirms demokrātijas, Tomazi Lampedūzas romāna "Gepards" varonis Falkoneri teica: "Lai nekas nemainītos, ir jāmainās pilnīgi visam." Arī mūsu ikdienas demokrātijā nenāktu par ļaunu dažas izmaiņas, it īpaši ja tās ļauj iesaistīt iedzīvotājus.

Ne īpaši reklamējot un arī ne īpaši slēpjot, Rīgas pašvaldība ir izziņojusi, ka no "21. septembra līdz 23. novembrim Rīgā norisināsies pirmā iedzīvotāju klimata asambleja". Šajā asamblejā ir tikuši izvēlēti 25 Rīgas iedzīvotāji, kā norāda pašvaldība, "pamatojoties uz reprezentatīvu izlasi". Proti, vienlīdzīgi būšot pārstāvēti dažāda vecuma vīrieši un sievietes, iedzīvotāji no visiem pilsētas rajoniem, personas ar dažādām dzimtajām valodām, izglītības līmeņiem un sociālekonomisko izcelsmi, šādi veido mini Rīgu, pārstāvot iedzīvotājus daudz precīzāk nekā tradicionālajos iekļaušanas procesos". 25 rīdzinieces un rīdziniekus pavadīs 10 jomas eksperti.¹

Jurista uzmanību šeit piesaista vairāki apstākļi. Vispirms arī pašvaldības līmenī demokrātija nozīmē, ka "suverēnā vara pieder Latvijas tautai". Pašvaldības sniegtajā informācijā, šķiet, nav norādīts, vai atlasē tiek iekļauti arī iedzīvotāji bez Latvijas pilsonības. Abstrakti ņemot, šādos jautājumos pilsonībai diez vai būtu izšķiroša nozīme, tomēr Latvijā atšķirībā no Igaunijas spēkā esošā izvēle ir tāda, ka pašvaldības ievēlē tikai Latvijas un ES dalībvalstu pilsoņi. Otrais aspekts ir tāds, ka iecerētā asambleja, protams, relativizē vēlēšanu nozīmi, jo, izdarot šādu izvēli, tautas vara tiek īstenota ārpus ierastās pārstāvniecības. Ir tiesa, ka vēlētājs mūsu demokrātijā bieži ir grēkāzis – vai nu ir pārāk kūtrs, vai arī balso nepareizi. Tādēļ ir kārdinājums vēlētāju aizstāt ar ekspertiem, NVO aktīvistiem un tagad arī nejauši izvēlētiem iedzīvotājiem. Visbeidzot, interesanta ir pašvaldības sniegtā norāde par metodes tiesiskumu, proti, pilsoņu asamblejas sastāva izveidei izvēlētā metode ir "taisnīga [..] – ikvienam ir vienādas iespējas tikt ievēlētam nejaušās izlases kārtībā, lai iesniegtu priekšlikumus valsts vai pilsētas vadībai". Tā bija jau Atēnu demokrātija, kur amatpersonas tika izlozētas, lai gan ir diskusijas par to, vai senajās Atēnās šāda izlozēšana bija reliģisko paražu mantojums vai arī Solona pienesums, viņam argumentējot, ka nav nekā taisnīgāka par izlozi, jo laimīgā loze var krist ikvienam.

Nav šaubu, ka mūsu demokrātijā inovācijas ir nepieciešamas, kaut vai lai mainītu mūsu mūžīgo neuzticēšanos valsts pārvaldei. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas pētījumā² ir apkopota līdzšinējā dažādu valstu pieredze, visos pārvaldības līmeņos – no supranacionālā līdz pašvaldību līmenim.

Ārvalstu pieredze ne vienmēr ir bijusi veiksmes stāsts. Piemēram, Islandē pilsoņu asambleja tika izveidota, iestājoties finanšu krīzei 2009. gadā, ar mērķi izstrādāt jaunu konstitūciju. Procedūra piedzīvoja stipru pretreakciju, Islandes Augstākajai tiesai pat atceļot asamblejas vēlēšanu rezultātus.³

Ar interesi varam sekot arī Francijas pieredzei. Pilsoņu konvenciju⁴ klimata jautājumos (Convention Citoyenne pour le Climat) izsludināja neviens cits kā valsts prezidents 2019. gadā. Par tās organizāciju atbild viena no svarīgākajām valsts institūcijām – Ekonomisko un sociālo lietu padome. Daļēji šī konvencija bija atbilde uz dziļajām pretrunām Francijas sabiedrībā klimata jautājumos. Daži lasītāji droši vien vēl atceras arī mūsu presē plaši aplūkotos "dzelteno vestu" protestus. Jāsaka, ka pilsoņu konvencijas darbība tiek samērā plaši apspriesta un konstruktīvi kritizēta. Tādējādi ir ticis norādīts uz to, ka būtu uzlabojamas lēmumu pieņemšanas procedūras konvencijas iekšienē, konstitucionālisti savukārt ir norādījuši, ka ir jābūt skaidrākām norādēm par to, kā šāda konvencija ietekmē tautas suverēnās varas īstenošanu. Iespējams, arī mūsu pašvaldību un konstitucionālo tiesību ekspertiem būs interesanti pievērsties mūsu pašu iedzīvotāju klimata asambleju strukturējošiem jautājumiem.