Analizējot situāciju, ir būtiski pieskārties gan nacionālajam, gan arī starptautiskajam regulējumam nepilngadīgo pacientu tiesību aizsardzības jomā.

Pievēršoties nacionālajam regulējumam, jāatzīmē, ka Pacientu tiesību likuma 13. pants paredz divpakāpju sistēmu nepilngadīgo pacientu tiesību īstenošanā un aizsardzībā. Proti, personas līdz 14 gadu vecumam nav apveltītas ar tiesībām lemt par savu ārstniecību, viņu vietā, ievērojot bērna labākās intereses, lēmumu pieņem likumiskais pārstāvis.

Savukārt otrā grupa ir pacienti no 14 gadu vecuma. Saskaņā ar likumu no 14 gadu vecuma pacients pats ir tiesīgs lemt par savu ārstniecību, proti, piekrist tai. Svarīga loma ir atvēlēta ārstam, jo viņa pienākums ir izvērtēt nepilngadīgā pacienta briedumu, spēju sniegt ārstniecībai nepieciešamo informāciju un spēju dot informēto piekrišanu. Līdz ar to, ja pacients ir sasniedzis 14 gadu slieksni, bet ārsts konstatē nepietiekamu nepilngadīgā pacienta briedumu, informēto piekrišanu ārstniecībai dod nepilngadīgā pacienta likumiskais pārstāvis.

Ņemot vērā raksta mērķi, turpmāk analīze tiks veikta, fokusējoties tieši uz pirmo nepilngadīgo pacientu grupu, proti, pacientiem līdz 14 gadu vecumam, kas, autores ieskatā, ir mazāk aizsargāta.