Latvijā transplantācijas jomu regulē vairāki normatīvie akti, cita starpā likums "Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā" (turpmāk – Orgānu likums), Ārstniecības likums, Pacientu tiesību likums un Ministru kabineta 2013. gada 29. janvāra noteikumi Nr. 70 "Noteikumi par cilvēka orgānu izmantošanu medicīnā, kā arī cilvēka orgānu un miruša cilvēka ķermeņa izmantošanu medicīnas studijām" (turpmāk – Ministru kabineta noteikumi Nr. 70). Neskatoties uz esošajiem normatīvajiem aktiem, lai transplantācijas nozare efektīvi tiktu noregulēta nacionālajā līmenī, ir jāņem vērā gan donora, gan recipienta pamattiesības veselības nozarē. Kopumā tiesības uz veselību jau pamatā ir cieši saistītas arī ar citām pamattiesībām: tiesībām uz pārtiku, mājokli, darbu, izglītību, cilvēka cieņu, dzīvību, diskriminācijas aizliegumu, līdztiesību, spīdzināšanas aizliegumu, privātumu, piekļuvi informācijai, kā arī biedrošanās un pulcēšanās brīvību, brīvu pārvietošanos.² Līdz ar to, lai transplantācijas procesā un tā tiesiskajā regulējumā gan pacienta, gan recipienta pamattiesības tiktu ievērotas, ir jāapzinās, ka transplantācijas procesā ir saistītas vairākas nozares, sākot ar reliģisko pārliecību, beidzot ar fiziskās personas datu aizsardzību un cilvēka cieņu dzīves laikā un pēc nāves.

Transplantācijas jēdziens

Lai labāk izprastu, kas ir transplantācija, autore analizēja tā definējumu nacionālos tiesību aktos un literatūrā. Par transplantāciju sauc dažādu audu un orgānu pārstādīšanu ķirurģiskā ceļā.³ Ar pārstādīšanu jāsaprot pats process, sākot no brīža, kad audi un orgāni tiek iegūti no donora, līdz brīdim, kad iegūtie audi un orgāni tiek medicīniski pārvietoti recipienta ķermenī.⁴ Orgānu likuma 10. pants dod vispārīgu transplantācijas jēdziena formulējumu, proti, "miruša cilvēka audu un orgānu izņemšanu nolūkā tos pārstādīt citiem cilvēkiem slimību un traumu ārstēšanai (transplantācijai) var izdarīt, ja konstatēts iespējamā donora smadzeņu vai bioloģiskās nāves fakts".⁵ Saskaņā ar Orgānu likuma 1. pantu šis likums nosaka kārtību, kādā dzīva vai miruša cilvēka ķermeņa audus un šūnas, un orgānus var izmantot cita starpā arī transplantācijai.