Intertemporālo tiesību norobežošana no tiesību normu iztulkošanas

Paradoksāli, tomēr latviešu valodas pareizrakstības datorprogrammas joprojām neatpazīst terminus, kas saistīti ar intertemporālajām tiesībām – ne terminu "intertemporalitāte", ne arī terminus "intertemporālo tiesību piemērošana" un "intertemporālo tiesību principi". Tajā pašā laikā Latvijas tiesu nolēmumos un arī tiesību zinātnē kopš 21. gadsimta sākuma gandrīz visi jautājumi, kas jebkādā veidā ir saistīti ar tiesību normu spēkā esamības izvērtēšanu no laika perspektīvas, kā arī ar tiesību normu iedarbības laika noskaidrošanu, tiek dēvēti par tiesību normu intertemporālo piemērošanu.¹ Jāatzīmē gan, ka, neskatoties uz ievērojamo tiesu nolēmumu skaitu, nereti tiesību piemērotāju atsaukšanās uz intertemporālo tiesību principiem un kolīzijām ir veidota dežūrfrāžu veidā, precīzāk nepaskaidrojot intertemporālo tiesību būtību. Tādēļ visupirms ir būtiski noskaidrot, kādas ir intertemporālo tiesību principu piemērošanas saturiskās robežas.

Tradicionāli par tiesību normu intertemporālo piemērošanu ir uzskatāma likumdevēja gribas iztulkošana no laika aspekta.² Tiesību normu piemērošanas procesā intertemporālā tiesību normu piemērošana tiek īstenota kā tiesību normas pārbaudes sastāvdaļa, zemākās kritikas ietvaros noskaidrojot, vai faktiskie apstākļi ir pakļauti tiesību normas iedarbībai no laika aspekta.³ Balstoties uz intertemporālo tiesību principiem, sākotnēji tiek projicēta abstrakta tiesību normas iedarbības robeža, nosakot, kuri faktiskie apstākļi no laika aspekta ir regulējumi ar eventuāli piemērojamo tiesību normu. Piemēram, visupirms tiek vispārīgi noskaidrots, vai tiesību normai ir pakļauti pirms tiesību normas spēkā stāšanās brīža noslēgtie līgumi vai tikai tie līgumi, kas noslēgti jau pēc tiesību normas spēkā stāšanās. Savukārt sekojoši tiek izdarīts slēdziens, vai konkrētais strīdus līgums ir balstāms uz atrasto un eventuāli piemērojamo tiesību normu no laika aspekta.

Būtiski uzsvērt, ka, lai arī tiesību normas laika robežas ir nosakāmas katrā tiesību piemērošanas situācijā, paši intertemporālo tiesību principi tiek piemēroti salīdzinoši reti. Visbiežāk jautājums par laika robežām tiesību normu piemērošanā būs perifērs, un tiesību normu piemērotājiem, veicot tiesību normas pārbaudi un zemāko kritiku, nepastāvēs acīmredzamas neskaidrības par normas iedarbību laikā. Šādā gadījumā piemērojama būs tā pati tiesību norma, kura ir bijusi gan spēkā tajā brīdī, kad ir īstenojusies dzīves situācija, gan tad, kad tiesību norma tiek piemērota, kas attiecīgi neradīs nepieciešamību piemērot intertemporālo tiesību principus. Tādēļ, piemēram, ja persona ir izdarījusi ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu un gan pārkāpuma izdarīšanas laikā, gan arī sekojošā lēmuma par administratīvo pārkāpumu pieņemšanas laikā spēkā ir bijusi identiska tiesību norma, jautājumu par tiesību normas laika aspekta noteikšanu nav nepieciešams papildus padziļināti pārbaudīt no intertemporālo tiesību perspektīvas.

Prakse gan liecina, ka arī šķietami vienkāršās situācijās tiesību piemērotājam ir jāpārbauda, vai nepastāv kādi specifiski norādījumi pārejas noteikumos vai arī pašā piemērojamā normatīvajā aktā nav ietverti nosacījumi, kas liegtu eventuāli izvēlētās tiesību normas piemērošanu.