Modernas demokrātiskas tiesiskas valsts pārvaldīšanas galvenais rīks ir tiesības, un tieši tiesu loma, šīs tiesības piemērojot, mūsdienās ir īpaši nozīmīga, īstenojot valsts un sabiedrības attīstības virzienu. Vienlaikus dažādu tiesu kompetences atšķiras, kas ļauj katrai no tām pēc iespējas efektīvāk nodrošināt atšķirīga rakstura tiesisko strīdu taisnīgāku atrisināšanu.

Konstitucionālo kontroli Latvijā īsteno Satversmes tiesa, kuras darbības pamatmērķis ir aizsargāt pamattiesības un Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme) ietvertās vērtības. Tajā pašā laikā Satversmes tiesa nebūt nav vienīgā institūcija, kura ikdienā piemēro Satversmi. Katras tiesu varas institūcijas darbības virsmērķis ir ikviena Latvijas iedzīvotāja tiesību un tiesisko interešu aizsardzība. Pat tiesību uz taisnīgu tiesu avots veidots, lai to piemērotu maksimāli vienkārši, jo Satversmes 92. panta pirmā teikuma tiesisko sastāvu veido tikai viens vienīgs atslēgas vārds – "ikviens". Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.

Katrai tiesai pēc savas iniciatīvas ir jāveic piemērojamo tiesību normu konstitucionalitātes pārbaude, jāsniedz apsvērumi par pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, citiem vārdiem sakot, tiesām jebkurā lietā ir jārod taisnīgs, Satversmei atbilstošs risinājums. Savukārt tiesas spriešanas būtība Satversmes tiesā atšķirībā no citām tiesām ir izšķirt strīdus par tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, pamatā Satversmei. Tādējādi, izšķirot individuālus strīdus civillietās, krimināllietās un administratīvajās lietās, pamattiesību aizsardzību nodrošina tiesu sistēmā ietilpstošās institūcijas, savukārt, izvērtējot normatīvo aktu atbilstību pamatlikumam, pamattiesību aizsardzību īsteno īpaša pie tiesu varas piederīga konstitucionālās kontroles institūcija – Satversmes tiesa.

Satversmes tiesas process – metodoloģiski precīzs ceļš taisnīga rezultāta panākšanai specifiskas kompetences ietvaros

Latvijas tiesiskajā sistēmā Satversmes tiesa ir viens no konstitucionālajiem orgāniem, kura pilnvaras un kompetence ir nostiprināta Satversmes 85. pantā, kā arī Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantā. Satversmes tiesa tai noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar šo likumu tās kompetencē nodotās lietas. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta otrajai daļai Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām. Tādējādi Satversmes tiesa atbilstoši tās darbības specifikai ir "normu tiesa" jeb "negatīvais likumdevējs", kura kompetencē ir noteiktos gadījumos atzīt par spēkā neesošiem jebkuru jomu regulējošus normatīvos tiesību aktus.

No Satversmes un Satversmes tiesas likuma regulējuma izriet, ka Satversmes tiesa izskata lietas tikai par normatīvo aktu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām.¹ Tā ir ļoti konkrēta un ekskluzīva kompetences specifika, kas atšķir Satversmes tiesu no daudzu citu valstu konstitucionālajām tiesām, kurām ir uzticēti arī citi uzdevumi, piemēram: politisko partiju publiskās darbības konstitucionalitātes izvērtējums (Vācija, Moldova); impīčmenta procedūra (Lietuva, Polija); vēlēšanu un tautas nobalsošanas tiesiskuma uzraudzība (Francija, Itālija); konstitucionālo orgānu kompetenču strīdu izskatīšana (Vācija, Austrija); tiesu jurisdikcijas strīdu izšķiršana (Itālija, Slovākija).² Satversmes tiesas kompetencē neietilpst arī tiesu un citu tiesību normu piemērotāju nolēmumu un tajos sniegtās tiesību normu interpretācijas pārvērtēšana. Satversmes tiesa var iesaistīties kāda tiesību jautājuma izlemšanā tad, ja nepastāv vai jau ir pilnībā izmantoti visi citi tiesību sistēmā pieejamie līdzekļi, lai atrisinātu tiesisko strīdu, un konkrētajā situācijā tā ir atzīstama par galīgo tiesību aizsardzības instanci. Par minētajiem līdzekļiem uzskatāma arī tāda tiesību normu interpretācija un piemērošana, kas novērš radušos vai iespējamo kādas tiesību normas neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām.³ Tāpēc Satversmes tiesa teju visu pastāvēšanas laiku ir saskārusies ar izaicinājumiem attiecībā uz to, lai izskatītu lietas vienīgi savas ekskluzīvās kompetences ietvaros.

Lai arī Satversmes tiesas ikdienas darbs ir konkrētu lietu izskatīšana un tiesību piemērošana, tomēr tās judikatūrā ir spilgti atspoguļojusies daudzu tiesību teorijas un juridiskās metodes problēmjautājumu attīstība. Tas noticis nevis pašmērķīgi, bet visnotaļ organiski, jo Satversmes tiesas izmantotā metodoloģija ir instruments iespējami taisnīgāka un efektīvāka tiesvedības rezultāta sasniegšanai. Satversmes tiesas judikatūrā atrodamas daudzas atziņas gan par tiesību normu izpratni, gan to piemērošanu, tostarp iztulkošanu un tālākveidošanu. Tomēr, ievērojot Satversmes tiesas specifisko kompetenci – izvērtēt tiesību normu atbilstību Satversmei, nevis izlemt to, kā katrā konkrētā gadījumā pareizi interpretējamas vai piemērojamas tiesību normas –, Satversmes tiesas devumu tiesību teorijas un juridiskās metodes attīstībā autori pamatā analizēs caur šādu prizmu.