Pēdējos gados Latvijā ir bijusi aktuāla diskusija par tiesību aizsardzības iestāžu kapacitāti veikt kriminālprocesu tādā veidā, kas nodrošina cietušā aizsardzību no likumpārkāpēja un iespēju īstenot tiesības uz kaitējuma kompensāciju. Lasītājam droši vien prātā nāk 2023. gada aprīlī izdarītā divu nepilngadīgu bērnu mātes slepkavība Jēkabpilī, kam sekoja ne tikai Valsts policijas un prokuratūras amatpersonu disciplināratbildība,¹ bet arī Ministru kabineta lēmums izmaksāt cietušajiem bērniem kompensāciju 150 000 eiro apmērā.² Šā notikuma iespaidā likumdevējs veica grozījumus Kriminālprocesa likumā, lai stiprinātu cietušo procesuālo aizsardzību.³

Šis un līdzīgi gadījumi, kas apskatīti Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) judikatūrā, ik pa laikam liek atgriezties pie jautājuma, vai Latvijas likumos ir nodrošināti atbilstoši mehānismi, lai kriminālprocess būtu efektīvs no cietušā skatpunkta. Parasti doktrīnā un praksē par kriminālprocesa efektivitāti runā apsūdzētā tiesību uz lietas pabeigšanu saprātīgā termiņā kontekstā, bieži vien piemirstot par cietušā ieinteresētību krimināltiesisko attiecību noregulējumā. Turpretī cietušā tiesību aizsardzības princips, kā atzinusi Satversmes tiesa, ir viens no kriminālprocesa pamatprincipiem,⁴ un tā ignorēšana var radīt nenovēršamas sekas, par kurām valsts ir atbildīga.

Ievērojot minēto, šajā rakstā tiek piedāvāts ielūkoties 2024. gada 15. oktobra ECT spriedumā lietā “Daugaard Sorensen pret Dāniju”,⁵ kurā ECT ir sniegusi vērtējumu par valsts atbildību saistībā ar prokurora pieļautiem procesuālajiem pārkāpumiem, kas noveda pie kriminālprocesa izbeigšanas un cietušā interešu aizskāruma.