Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) prejudiciālo nolēmumu procedūras nepieciešamība Latvijas tiesību telpā jau tikpat kā ir kļuvusi par aksiomu. Ir skaidrs, ka šis instruments ir nepieciešams gan Eiropas Savienības (turpmāk – ES) kopējam labumam, lai nodrošinātu ES tiesību vienveidīgu interpretāciju un piemērošanu, gan pašām nacionālajām tiesām, lai pareizi un taisnīgi atrisinātu izskatāmos strīdus. Īpaši aktuāli tas ir administratīvajām tiesām, ņemot vērā ES apjomīgo regulējumu dažādās administratīvo tiesību apakšnozarēs, kas aptver tādus jautājumus kā pievienotās vērtības nodoklis, muita, publiskie iepirkumi, valsts atbalsts,¹ kā arī sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšana² un personas datu aizsardzība.³ Piemēram, Senāta Administratīvo lietu departaments līdz šim ir izteicis 71 lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu. Pirmās un apelācijas instances tiesas ir mazāk aktīvas jautājumu uzdošanā EST, ņemot vērā, ka tas nav minēto tiesu pienākums. Taču uzdoto jautājumu skaits pēdējo gadu laikā ir palielinājies, turklāt arī šo instanču tiesu vidū dominē administratīvās tiesas.⁴

Neskatoties uz prejudiciālo nolēmumu procedūras arvien pieaugošo nozīmi, ir viegli aizmirst, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību⁵ (turpmāk – LESD) 267. pants paredz iespēju nacionālajām tiesām lūgt prejudiciālos nolēmumus ne tikai par ES tiesību aktu interpretāciju, bet arī par ES iestāžu vai struktūru tiesību aktu spēkā esību. Piemēram, Latvijas tiesas šādu lūgumu nekad nav izteikušas. Šim aspektam ir pievērsts samērā maz uzmanības arī tiesību literatūrā. Šī raksta mērķis ir sniegt īsu ieskatu prejudiciālo nolēmumu procedūrā attiecībā uz ES tiesību aktu spēkā esību un aplūkot ar to saistītos problēmjautājumus.

Kāpēc EST netiek lūgti prejudiciālie nolēmumi par ES tiesību aktu spēkā esību

Lai gan varētu rasties priekšstats, ka Latvijas tiesas ir sevišķi pasīvas attiecībā uz prejudiciālo jautājumu uzdošanu par ES tiesību aktu spēkā esību, Latvija ievērojami neatšķiras no citām dalībvalstīm. Piemēram, 2023. gada aptaujā lielākā daļa no dalībvalstu pēdējo instanču administratīvajām tiesām norādīja, ka desmit gadu laikā nebija uzdevušas nevienu šādu jautājumu; vairāk šādu jautājumu ir bijis tieši to valstu tiesām, kuras kopumā izceļas ar lūgto prejudiciālo nolēmumu skaitu.⁶

Var tikai minēt, kāpēc dalībvalstu tiesas šo procedūru neizmanto biežāk. Viena versija – prejudiciālo nolēmumu procedūra par ES tiesību aktu interpretāciju praksē bieži vien tiek izmantota, lai aizsargātos pret nacionālo regulējumu, un var sniegt nacionālās tiesvedības dalībniekiem papildu aizsardzību. Savukārt pretējā situācija (ES tiesiskā regulējuma apšaubīšana) strīda pusēm varētu būt mazāk interesanta vai noderīga.⁷ Tam var piekrist tikai daļēji. Strīdu dalībnieki visnotaļ bieži apšauba, vai nacionālās tiesas ir pareizi interpretējušas (kā arī vai arī dalībvalstis ir pareizi ieviesušas) ES tiesību normas, to izmantojot kā papildu veidu, kā aizsargāt savas tiesības. Savukārt nacionālo tiesu uzdevums ir izvērtēt, cik pamatots ir šāds uzskats. Tomēr būtu grūti aizstāvēt viedokli, ka personai, kura ir vērsusies nacionālajā tiesā, nevarētu būt subjektīva vēlme izvairīties no ES tiesību normu piemērošanas attiecībā uz viņu.