Viens no mākslīgā intelekta (artificial intelligence) pionieriem Sems Altmans (Sam Altman) gada sākumā dalījās pārdomās par šī, viņaprāt, cilvēces vēsturē būtiskākā izgudrojuma nākotni un ietekmi.¹

Pirms deviņiem gadiem ASV uzņēmums OpenAI, kurā darbojas S. Altmans, sāka izstrādāt un 2022. gada rudenī publiskoja ģeneratīvu mākslīgā intelekta čatbotu ar nosaukumu ChatGPT. Daudzi “Jurista Vārda” lasītāji noteikti jau ir izmēģinājuši ChatGPT aplikāciju savos viedtelefonos un pārliecinājušies par šīs tehnoloģijas pārsteidzošajām spējām. Tā esot arī OpenAI apzināta politika – ļaut pēc iespējas plašai sabiedrībai pakāpeniski iepazīt revolucionāro tehnoloģiju un ar to adaptēties.

S. Altmans norāda, ka šobrīd mākslīgais intelekts strauji pilnveidojas un tam piemīt aizvien augstāka spriestspēja. Tādējādi notiek mērķtiecīga virzība uz nākamo līmeni – “superinteliģences” tehnoloģiju, ko sauc par vispārējo mākslīgo intelektu (Artificial general intelligence) un kas pilnībā pratīs atdarināt (un pārspēt) cilvēka smadzeņu kognitīvos procesus un, pēc S. Altmana vārdiem, tādējādi spēs izdarīt “jebko”. Tai skaitā, šādas “superinteliģences” tehnoloģijas nākotnē būtiski paātrinās zinātniskos atklājumus un radīs inovācijas, kas cilvēka prātam vienkārši nav pa spēkam. Veiksmīgi pielietojot vispārējo mākslīgo intelektu, ievērojami pieaugs cilvēces labklājība – cer šo tehnoloģiju virzītāji.

Taču vienlaikus ar šo revolūciju rodas arī neskaitāmi jautājumi. Kā nodrošināties, lai mākslīgais intelekts nenodara kaitējumu nedz atsevišķiem indivīdiem, nedz cilvēcei kopumā? Vai ir iespējams cerēt, ka mākslīgais intelekts netiks izmantots ļaunos nolūkos, piemēram, noziedzībai vai karošanai? Kā mākslīgais intelekts ietekmēs “mirstīgo” cilvēku profesionālās iespējas un izziņas procesu? Piemēram, vai cilvēkiem būs vajadzība mācīties un patstāvīgi domāt, ja visas atbildes varēs saņemt no mākslīgā intelekta? Un kurš kuru kontrolēs un kurš kuram “kalpos” – cilvēce mākslīgajam intelektam vai otrādi?

Kamēr šie “lielie” jautājumi pagaidām vēl ir nākotnes problēma (lai gan tā, kā to norāda S. Altmans, var pienākt negaidīti ātri), dienaskārtībā jau ir mākslīgā intelekta pielietojums tieslietu nozarē. Jau vairākus gadus jurisprudencē tāpat kā citās jomās tiek veiksmīgi izmantoti mākslīgā intelekta rīki, piemēram, informācijas analīzei, lielu datu apjomu apkopošanai, dažādu dokumentu projektu sagatavošanai utt. S. Altmans savā blogā prognozē, ka jau 2025. gadā par realitāti uzņēmumos kļūs “darbinieki”, kas patiesībā būs mākslīgā intelekta tehnoloģijas.

Mākslīgais intelekts aizvien plašāk tiek izmantots arī Latvijā, tai skaitā juridiskajos birojos. Kurš vēl to nav darījis, var izmēģināt jau minēto ChatGPT vai kādu citu mākslīgā intelekta tehnoloģiju, uzdodot dažādus ar tiesībām saistītus jautājumus. Pirmās reizes sagādās pārsteigumu – tik ļoti loģiskas atbildes un izmantoto avotu (tai skaitā likumu) klāstu piedāvā mākslīgais intelekts! Pilnīgi neizbēgami rodas secinājums, ka šī tehnoloģija rada būtiskus izaicinājumus jurista profesijas perspektīvām nākotnē.

Viens no bieži apspriestiem jautājumiem mākslīgā intelekta sakarā ir tas, vai tiesas spriešana varētu tikt nodota mākslīgā intelekta rokās. Tādēļ piedāvājam iepazīties ar LU doktorantes un mākslīgā intelekta entuziastes Ivetas Kažokas pārdomām šajā sakarā.

Būtiski jautājumi saistībā ar mākslīgo intelektu rodas intelektuālā īpašuma un autortiesību, vārda brīvības, zinātniskās un mākslinieciskās jaunrades, informācijas aprites brīvības, preses brīvības u.tml. jomās. Nav noslēpums, ka jau vairākus gadus pasaules lielākie mediji izmanto mākslīgo intelektu sava satura radīšanā un tas pēdējā laikā notiek arī Latvijā.²

“Jurista Vārda” lasītājiem varam apliecināt, ka redakcija padziļināti domā par pieļaujamām mākslīgā intelekta ietekmes robežām uz žurnāla saturu. Acīmredzot ir neizbēgami jārēķinās, ka mūsu autori aizvien vairāk izmantos mākslīgā intelekta iespējas informācijas vākšanai un apstrādei. Vienlaikus nebūtu pieļaujams, ka viedokļus “Jurista Vārdā”, kas ir Latvijas tiesībnieku domnīca, izsaka mākslīgais intelekts. Ja tā notiktu, tad mums vairs nebūtu nepieciešama ne redakcija, ne ārštata autori. Tādēļ, līdzīgi kā to jau šobrīd dara Latvijas augstskolas attiecībās ar saviem studentiem, arī “Jurista Vārds” turpmāk lūgs autoriem norādīt mākslīgā intelekta izmantojuma apjomu savās publikācijās. Lai lasītāji varētu būt droši, ka iepazīstas ar savu kolēģu, nevis tehnoloģisku rīku domām par Latvijas tiesiskās sistēmas problēmām un attīstību!