2024. gada izskaņā tika uzsāktas diskusijas¹ par izmaiņām Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā (turpmāk – NTPAL) un to ietekmi uz godīgu tirdzniecības praksi un vienlīdzīgu konkurenci pārtikas preču mazumtirdzniecības tirgū saistībā ar Konkurences padomes (turpmāk – KP) veikto tirgus uzraudzību² atzinumiem par mazumtirgotāju rīcību attiecībā uz saviem lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātājiem. NTPAL no tā pieņemšanas un spēkā stāšanās brīža ir iestrādāta ģenerālklauzula, kas nosaka, ka pircējiem,³ tostarp arī mazumtirgotājiem, pret lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātājiem⁴ ir aizliegts veikt darbības, kas ir pretrunā ar godīgu tirdzniecības praksi un neatbilst prasībām par labticību un godprātību darījumos. NTPAL likumdevējs nav sniedzis plašāku skaidrojumu labticībai un godprātībai. Tāpēc raksta autore vēlas skaidrot šo terminu izpratni gan starptautiskajos un pārnacionālajos tiesību aktos un principos, gan NTPAL tvērumā, kā arī sniegt ieskatu citu valstu praksē. Vienlaikus raksta autore sniegs ieskatu tajā, kā KP vērtē līgumsodu samērību, ņemot vērā tā apmēra taisnīgumu un pamatotību NTPAL kontekstā.

Laba ticība un godprātība starptautiskajos un pārnacionālajos tiesību aktos

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas par negodīgu tirdzniecības praksi starpuzņēmumu attiecībās lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdē (turpmāk – Direktīva 2019/633),⁵ kas Latvijā transponēta NTPAL, 1. panta pirmajā daļā noteikts: “Lai apkarotu praksi, kas krasi atšķiras no labas komercprakses, ir pretrunā labticībai un godprātībai darījumos un ko viens tirdzniecības partneris vienpusēji uzspiež otram, šajā direktīvā ir noteikts minimālais saraksts ar aizliegtas negodīgas tirdzniecības prakses veidiem attiecībās starp pircējiem un piegādātājiem lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdē [..].” Direktīvas 2019/633 tekstā angļu valodā tiek izmantots termins good faith and fair dealing. Direktīvā 2019/633 latviešu valodā šīs termins tiek tulkots kā “labticība un godprātība darījumos”.

Tiesību doktrīna nošķir labas ticības principu no civiltiesībās plaši sastopamajiem labticības un ļaunticības jēdzieniem.⁶ Labticība ir tiesisku trūkumu nezināšana bez vainas, un šim terminam, kas pretstatīts terminam “ļaunticība”, sevišķi liela nozīme ir lietu tiesībās. Savukārt ļaunticība nozīmē, ka lietu ieguvējs ir zinājis vai viņam vajadzēja zināt par tiesiskajiem trūkumiem (piemēram, ka lieta nepieder tās atsavinātājam).⁷ Tiesību doktrīnā norādīts, ka labas ticības principam un labticības jēdzienam ir ne tikai dažāds saturs, bet arī atšķirīgas funkcijas: ar labas ticības principu likumdevējs ir gribējis sekmēt savstarpēju lojalitāti un godīgumu civiltiesiskajā apgrozībā, savukārt labticīgu trešo personu aizsardzības mērķis ir nodrošināt civiltiesiskās apgrozības stabilitāti.