Gan Latvijas masu medijos, gan populārzinātniskajos izdevumos, gan akadēmiskajā literatūrā tikai fragmentāri ir apskatīti jautājumi saistībā ar valsts maksātspēju/nespēju un kas notiek, ja valsts nespēj pildīt savas saistības. Šie jautājumi bija īpaši aktuāli pasaules finanšu krīzes laikā, kas sākās 2008. gadā, un mūsu masu mediji tam pievērsa uzmanību. Savu artavu te ir devis arī “Latvijas Vēstneša” portāls, kas 2009. gadā sniedza savu skaidrojumu.¹ Raita Karnīte žurnālā “Miljons” arī mēģināja skaidrot jēdzienu “valsts bankrots”, norādot, ka šāds vārdu salikums uzskatāms par aplamu. Tika norādīts, ka akadēmiskajā literatūrā izmanto jēdzienus “maksātnespēja”, “aizņēmumu krīze” vai “defolts” (latviešu valodā pārņemts no angļu valodas vārda default), ar šiem vārdiem apzīmējot stāvokli, kad valsts aizkavē vai vispār nemaksā ārējos parādus.²Akadēmiskajā literatūrā Latvijā šis jautājums praktiski vispār nav aplūkots. Šī raksta autors savulaik ir publicējis vienu rakstu angļu valodā.³ Tādējādi Latvijā joprojām tiek jaukti jēdzieni “bankrots” un “spēja izpildīt saistības” saistībā ar valsti kā juridisku personu. Jau finanšu krīzes laikā Valsts prezidenta nominētais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis neskaitāmas reizes piesauca valsts bankrotu.⁴ Arī nesenajā intervijā raidījumam “1:1” Eiropas Komisijas komisārs ekonomikas un birokrātijas mazināšanas jautājumos V. Dombrovskis nepareizi lietoja terminu “valsts bankrots” saistībā ar Grieķiju.⁵ Citi autori arī grēko, tā, piemēram, arī Aivars Strakšas savā viedokļrakstā neizprot šo jēdzienu.⁶

Parāds pret valsts iekšzemes kopproduktu – parāda ilgtspējas mēraukla

Saistībā ar valsts parāda ilgtspējas lielumu kā indikatīvu mērauklu mēs varam ņemt vērā tā sauktos konverģences jeb Māstrihtas kritērijus, kas nosaka ekonomiskos mērķus, kas jāsasniedz jebkurai Eiropas Savienības valstij, lai pievienotos Ekonomikas un monetārajai savienībai (EMS). Šie kritēriji ir noteikti Māstrihtas līgumā, ko 1992. gadā parakstīja Eiropas Ekonomikas kopienas (EEK) dalībvalstis. Valdības kopējais parāds nedrīkst būt lielāks par 60 % no iekšzemes kopprodukta.⁷ Šī rādītāja nepārkāpšana jebkurai valstij (arī tām, kas ir ārpus Eiropas Savienības un eirozonas) apliecina, ka valsts finanses ir ilgtspējīgas. Arī Līguma par Eiropas Savienības darbību 126. pants nosaka, Savienības dalībvalstis izvairās no pārmērīga valdības budžeta deficīta un Eiropas Komisija uzrauga budžeta un valsts parāda kopapjoma dinamiku Savienības dalībvalstīs.