Latvijas sabiedrībai ir radusies “neizpratne un pamatoti jautājumi par valsts varas institūciju rīcību un efektivitāti” – pēc tikšanās ar Saeimas frakcijām 31. janvārī secināja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.

Kā iemeslus bīstami zemajai uzticībai valsts varai viņš minēja vairākus piemērus: parlamenta ilgstošo nespēju iecelt Latvijas Bankas prezidentu; Saeimas atteikumu Valsts kontrolei revidēt tās izdevumus; Saeimas noraidīto priekšlikumu noteikt kriminālatbildību par aizliegtu vienošanos publiskajos iepirkumos; valdības nespēju efektīvi mazināt birokrātijas slogu un atgriezt valsts pārvaldi klātienes darbā. Šo E. Rinkēviča piedāvāto sarakstu katrs pats var papildināt pēc saviem ieskatiem: valsts neveiksmes Rail Baltic, Austrumu robežas un Stradiņa slimnīcas būvniecībā, kā arī Air Baltic pārvaldībā, Latvijas ekonomiskā atpalicība no Igaunijas un Lietuvas, demogrāfiskā krīze utt.

Pēc konsultācijām ar politiskajiem spēkiem un konstitucionālo tiesību ekspertiem Valsts prezidents esot iecerējis virzīt vairākas likumdošanas iniciatīvas. Tai skaitā prezidents pieļauj iespēju aicināt Saeimu pazemināt tautas nobalsošanas ierosināšanas “slieksni” (gadījumos, kas neattiecas uz Satversmes kodolu un Latvijas konstitucionālo identitāti). Un, reaģējot uz politiķu grūtībām vienoties par Latvijas Bankas vadītāju, E. Rinkēvičs pieļāvis, ka turpmāk uz šāda līmeņa amatiem kandidātus varētu virzīt Valsts prezidents.

Gan tiesību zinātnieki, gan praktiķi ir vairākkārt norādījuši, ka Valsts prezidentam Latvijas konstitucionālajā iekārtā ir ļoti nozīmīga loma, neskatoties uz Satversmē formāli noteiktajām visai šaurajām pilnvarām.¹ Līdzās valsts varas iekšējās un ārējās reprezentēšanas funkcijai, ar ko ikdienā sastopamies visbiežāk, mazāk “redzama”, bet noteikti ne mazāk svarīga (un varbūt gluži pretēji) ir Valsts prezidenta kā “neitrālas varas” iespēja “ar skatu no malas” palīdzēt risināt problēmas, ar kurām netiek galā daudz spēcīgākie konstitucionālie orgāni – parlaments un valdība.

Dažādas krīzes ir tieši tādi brīži, kad visvairāk tiek pārbaudīta valsts iekārtas stiprība un sabiedrība visasāk reaģē uz valsts varas neefektivitāti vai kļūdām. Šāds laiks arī ir visbīstamākais demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanai, jo sabiedrība ir visvieglāk apmuļķojama ar “efektīviem” risinājumiem, ko grūtību pārvarēšanai dāsni piedāvā populisti un autoritārisma propagandētāji. Sociālo tīklu dezinformācijas laikmetā riski ir sevišķi augsti.

Arī iepriekšējie Valsts prezidenti ir bijuši aktīvi brīžos, kad Latvijas parlamentārā demokrātija nav spējusi ātri tikt galā ar kādām konkrētām problēmām. Piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga panāca Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma, kā arī Satversmes grozīšanu, Valda Zatlera iniciatīva bija plaši Pilsonības likuma grozījumi, Raimonds Vējonis veicināja Tieslietu padomes nostiprināšanu, Egils Levits aktīvi iesaistījās partiju finansējuma regulējuma noteikšanā, savukārt Andris Bērziņš nāca ar konceptuālām iniciatīvām Latvijas valsts pārvaldības un efektivitātes uzlabošanai (kas tomēr neguva atbalstu).²

E. Rinkēviča aizsāktā diskusija par valsts pārvaldes uzlabošanu un iespējamām Satversmes reformām ir svarīga, lai Latvijas sabiedrība sajustu, ka tās neapmierinātība ar valsts efektivitāti ir sadzirdēta. Tomēr, ņemot vērā uzkrāto problēmu apjomu, jāprognozē, ka lēmumu pieņemšana nebūs viegla. Tāpat nepieciešams izvērtēt ne vien ieguvumus, bet arī riskus, ko iespējamās reformas varētu nest. Diskusijas, kas juristu vidū jau ir sākušās,³ noteikti turpināsies arī “Jurista Vārda” lappusēs.