Jau pagājušā gada decembrī Saeimas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisija nosūtījusi vēstules vairākām institūcijām, katrai pēc atbildības jomas un kompetences lūdzot sniegt gan dažādu statistiku saistībā ar finanšu līdzekļu un investīciju izkrāpšanu no iedzīvotājiem, gan arī viedokli par esošā tiesiskā regulējuma pietiekamību un efektivitāti, kā arī nepieciešamību veikt grozījumus normatīvajos aktos, lai sekmētu šo krāpniecisko darbību atklāšanu un izmeklēšanu.

Pēc atbilžu saņemšanas ar plašu iesaistīto loku jautājumam par tiesisko regulējumu un tā efektivitāti šo krāpšanu novēršanai, atklāšanai un izmeklēšanai pilnībā tika veltīta arī Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas 2025. gada 11. februāra sēde.¹ Tajā izskanējušais kopsakarā ar Valsts policijas, Ģenerālprokuratūras un Finanšu nozares asociācijas atbildēs apakškomisijai pausto informāciju apstiprina problēmas nopietnību un atklāj dažādos viedokļus par to, ar kādiem paņēmieniem ir panākams uzlabojums.

Situācijas un krāpnieku upuru raksturojums

Pirms plašākas diskusijas par iespējamiem jauniem risinājumiem cīņai ar krāpniekiem Finanšu nozares asociācijas pārstāvis Jānis Brazovskis apakškomisijas sēdē sniedza problemātiskās situācijas pārskatu. Pēc viņa paustā, aizvadītajā gadā kopumā ir izdevies novērst vismaz 12 miljonu eiro zaudējumu, tomēr līdzpilsoņiem izkrāpts vairāk – 15 miljoni. “Varētu sacīt, ka tas ir tāds vidējais ātrums jau trīs gadus pēc kārtas, ka mūsu pilsoņiem tiek izkrāpts vidēji viens miljons eiro mēnesī, kas ir ļoti iespaidīga summa,” atzina J. Brazovskis.

Savukārt, raugoties uz krāpšanas veidu tendencēm, pērn telefonkrāpšanā izdevies novērst – 5161 gadījumu – apmēram tikpat daudz krāpšanu, cik krāpniekiem izdevies realizēt – 5220, bet investīciju krāpšanā 2024. gada rādītājiem gan ir daudz pozitīvāka tendence – 2914 īstenoti gadījumi iepretim 10 878 novērstajiem (plašāk skat. 1. un 3. tabulu). Tādēļ J. Brazovskis secināja, ka arī līdz šim diezgan daudz jau ir darīts un kopīgajam darbam ir arī panākumi, veltot atzinīgus vārdus gan finanšu institūcijām, gan telekomunikāciju operatoriem, gan arī tiesībaizsardzības iestādēm. Tomēr problēmu kā tādu tas nav izskaudis, un, arī pēc viņa domām, jāmeklē vēl citi risinājumi.

Domājot par tiem, kā īpaši būtisku finanšu nozares pārstāvis uzsvēra faktu, ka šīs daudzās krāpšanas faktiski notikušas ar pašu cietušo iesaisti jeb maksājumu apstiprinājumu vai dalīšanos ar saviem identifikācijas rīkiem un datiem, kas krāpniekiem ļauj piekļūt viņu naudai. Iespējams, to izskaidro arī apkrāpto personu profils, jo krietna daļa upuru ir vientuļi seniori virs 60 gadu vecuma, kuri turklāt īpaši uzticas dažādiem “drošības dienestiem”, biežāk par citiem dalās ar saviem pieejas kodiem un, meklējot socializēšanās iespējas, nereti kļūst arī par romantiskās krāpšanas upuriem.

Otra krāpšanā iesaistīto kategorija ir 18–25 gadus veci jaunieši, kuri meklē ātras un vieglas peļņas iespējas un visbiežāk kļūst par tā sauktajiem naudas mūļiem, pat neapzinoties, ka iesaistās noziedzīgās darbībās. Viņi nereti ir starpposms, atļaujot izmantot savus bankas kontus vai kā citādi iesaistoties izkrāptās naudas tālākā sadalē un nodošanā krāpniecības organizatoriem. Turklāt mēdz būt arī tādi gadījumi, ka tajā iesaistās pat puse vai pat visa klase vai augstskolas studiju kurss.

Runājot par apkrāptajiem upuriem, kā vēl vienu pēdējo pāris gadu tendenci J. Brazovskis nosauca arī mazos un vidējos uzņēmumus, to grāmatvežus un citus darbiniekus ar tiesisku piekļuvi bankas kontam. Arī šajā segmentā tiek meklēti cilvēki, kuriem ir legāla pieeja uzņēmuma finanšu līdzekļiem un iespējas ar tiem rīkoties. Prakse liecina, ka tas raksturīgi uzņēmumiem ar vājāku iekšējās kontroles sistēmu kopsummā ar steidzīgiem un ļoti aizņemtiem darbiniekiem. Starp tiem ir cilvēki ar augstāko izglītību, tādēļ nav pamatots uzskats, ka krāpnieku lamatās iekļūst vien nezinošie un neuzmanīgie, kuri ir maz izglītoti.

Savukārt raksturojot tos paņēmienus, kas krāpniekiem ļauj izvilināt naudu no saviem upuriem, J. Brazovskis minēja vairākus tipiskus scenārijus, bet vienlaikus arī tādus individuālus gadījumus, kam bijuši “radoši” ap­stākļi. Tā, piemēram, īpaši izplatīta ir krāpnieku izlikšanās par drošības dienestu darbiniekiem, pierunājot bankas klientu izņemt no konta skaidru naudu un nodot to viņiem drošai glabāšanai, jo “nav droši to glabāt bankā” un “norit izmeklēšana”. Lai gan dažkārt tieši šādos gadījumos upurus, ja tie padalās ar informāciju, kāds cenšas no tā atrunāt un brīdināt par iespējamu krāpšanu, nereti tam nav panākumu un viss tāpat beidzas ar parkā uz soliņa atstātu vai “drošībniekam” nodotu naudu. Cietušie krāpniekiem to pat mēdzot nosūtīt ar pakomāta starpniecību vai nodot rokās turpat pie bankas vai bankomāta, kur nauda izņemta.

Tāpat krāpnieki mēdz atnākt uz mājām un izlikties par policistiem, lai cilvēki tiem drošā glabāšanā nodotu savu bankas karti un PIN kodus. Par savas naudas drošību raizējas arī uzņēmumi, tādēļ krāpniekiem izdodas apmānīt grāmatvežus vai citus darbiniekus, kuri tiek iesaistīti it kā slepenās operācijās finanšu līdzekļu saglābšanas nolūkā, bet daļā gadījumu tiek izmantoti viltoti dokumenti. Savukārt investīciju krāpšanā noziedznieki savus upurus medī ar vilinošiem piedāvājumiem pelnīt naudu ātri un bez riska un mēdz pieteikties kā uzņēmumu finanšu brokeri vai finanšu analītiķi. Tieši investīciju krāpšanām arī raksturīgas īpaši lielas izkrāptās naudas summas, kuru dēļ pat tiek pārdots nekustamais īpašums vai ņemti aizdevumi.

Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēdē izskanēja arī kāds romantiskās krāpšanas piemērs ar “radošiem” apstākļiem. Proti, kāda kliente sazinājās ar banku, lai saņemtu aizdevumu. Sarunas laikā viņa norādīja, ka Rēzeknes lidlaukā ar privātu lidmašīnu nolaidies viņas draugs, kuru nolaupījis Imigrācijas dienests un prasa klientei izpirkumu. Kliente krāpniekiem jau bija pārskaitījusi vairākus simtus eiro, bet Imigrācijas dienests pieprasījis vēl tūkstoti, tāpēc viņa vēlējās paņemt kredītu bankā.

Kad citiem šāda informācija kļūst zināma, ar krāpnieku upuri var runāt un censties viņu atturēt no tālākā kaitējuma sev, taču, kā uzsvēra Finanšu nozares asociācijas pārstāvis, tam mēdz traucēt arī sabiedrībā un publiskajā telpā kultivētais viedoklis, ka bankām un nebanku kreditētājiem nevar uzticēties, un dažkārt to pauž arī augstas amatpersonas. Tas atstāj negatīvu ietekmi uz sabiedrības uzticēšanos finanšu sektoram, tādēļ ne visi krāpnieku upuri, piemēram, bankas darbinieka centienus atrunāt no plānotām darbībām uztver kā palīdzību. Tas spēlē par labu krāpniekiem un viņu shēmām, tādēļ J. Brazovskis aicināja finanšu uzņēmumus kritizēt pamatoti un konstruktīvi, lai sabiedrībā nesētu lieku neuzticēšanos tiem. Viņa kolēģis Kaspars Zālītis arī uzsvēra pašu banku ieinteresētību cīņai ar krāpniekiem, jo finanšu nozares mērķis nav finansēt organizēto noziedzību.

Kas paveikts, un ko vēl darīt

Līdztekus situācijas raksturojumam apakškomisijas sēdē tika sniegts arī neliels ieskats tajā, kas jau līdz šim darīts, lai novērstu un pēc iespējas mazinātu krāpniecisko darbību. Tā, piemēram, uzmanība tika vērsta uz dažādiem pasākumiem gan finanšu sektorā, gan elektronisko sakaru nozarē, kur sadarbojas telefonkomunikāciju operatori, gan citām aktivitātēm, ko iniciē arī Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācija, CERT.LV u.c. Izskanēja arī atsauces uz Eiropas Savienības regulējumu elektronisko sakaru nozarei, jo šāda veida krāpniecība nav tikai Latvijas fenomens – tā ir izplatīta parādība arī citur Eiropā un pasaulē. Tas sasaucās ar Finanšu nozares asociācijas pārstāvju pausto, ka arī finanšu sektorā pretstāve šai noziedzīgajai darbībai tiek meklēta daudz plašākā mērogā, izejot ārpus nacionālā ietvara. Tam ir praktiski apsvērumi, jo, kā izvērstāk skaidrots asociācijas atbildes vēstulē apakškomisijai, “zibmaksājumi ļauj naudu pārvietot pāri robežām sekunžu laikā. Lielākoties nauda tiek pārskaitīta ārpus Latvijas vienā vai vairākos soļos. Līdz ar to jebkurš visaptverošs risinājums pārrobežu noziegumiem ES finanšu sistēmā praktiski iespējams tikai kā ES līmeņa risinājums. Šobrīd trialoga ietvaros tiek sagatavota jaunā regula, kas noteiks mūsdienu situācijai atbilstošāku tiesisko ietvaru tam, kas šobrīd tiek regulēts ar ES direktīvu”.

Un tieši šajā virzienā – Eiropas Savienības maksājumu jomas jaunajā tiesiskajā regulējumā – finanšu sektors arī saskata būtiskākās nepieciešamās izmaiņas, nevis vajadzībā grozīt Latvijas Krimināllikumu vai Kriminālprocesa likumu. “Analizējot krimināltiesisko jautājumu, mēs neredzam juridiskas problēmas saukt pie atbildības personas gan par krāpšanu, gan noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Turklāt naudas mūļi ir viens no visizplatītākajiem gadījumiem, kad personas tiek sodītas saskaņā ar Krimināllikumu. Tomēr lielākais izaicinājums ir praktiski atrast un saukt pie atbildības personas, kas organizē vai veic krāpšanu, jo tās nereti neatrodas Latvijā (lai gan ir gadījumi, kad personas atrodas arī Latvijā, visbiežāk tās ir naudas mūļi) vai nav noskaidrojamas,” pausts Finanšu nozares asociācijas atbildes vēstulē Saeimas apakškomisijai.

Arī Valsts policija, atbildot Saeimas apakškomisijas informācijas pieprasījumam, vēstulē ir skaidri norādījusi, ka, tās ieskatā, “pašlaik esošais tiesiskais regulējums ir pietiekams, lai sauktu personas pie kriminālatbildības par finanšu līdzekļu vai investīciju izkrāpšanu”. Šajā sakarā rosināto kriminālprocesu skaitam ir tendence pieaugt (skat. 2. tabulu). Pēc Valsts policijas paustā, risinājumi vairāk rodami citos virzienos un ne Krimināllikuma grozījumos, lai gan apsvēršanai tiek izteikts priekšlikums izvērtēt Polijas pieredzi, uzlabojot iespēju saukt pie kriminālatbildības arī personas, kas sniegušas tikai tehnisko atbalstu kādai organizētai noziedzīgai krāpnieku grupai, pat ja šī atbalsta rezultātā nav konkrēta cietušā. Šis priekšlikums kā aktuāls tika uzturēts arī 11. februāra Saeimas apakškomisijas sēdē, kur tā praktiskos apsvērumus plašāk izklāstīja Valsts policijas Kibernoziegumu apkarošanas pārvaldes 2. nodaļas priekšnieka vietniece Solvita Sļadze. Pēc viņas paustā, ir cilvēki, kuri noziedzīgā nodarījumā piedalās tikai ar tehnisku darbu, piemēram, aizstāj telefona numuru vai izveido saiti, pārdodot to tālāk krāpniekiem, bet tieši viņus nav tik vienkārši saukt pie atbildības, jo ir jāpierāda, ka viņi ir zinājuši par savu līdzdarbošanos krāpšanā jeb par tehniskā atbalsta izmantošanu konkrētām noziedzīgām darbībām.

Līdztekus tam, lai sekmētu krāpšanu atklāšanu un izmeklēšanu, Valsts policijas vērtējumā, vēl nepieciešams pēc iespējas ātrāk sakārtot investīciju krāpšanā izmantotu dažādu interneta vietņu bloķēšanas iespējas. S. Sļadze apakškomisijas sēdē skaidroja, ka vietnes, kas ir veidotas kā investīciju platformas, lai krāptu cilvēkus, šobrīd nav vienkārši bloķēt, jo nav par to atbildīgās institūcijas. Šobrīd informācija par to tiek sūtīta CERT.LV (Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcija), bet nav institūcijas, ka uzsāktu administratīvo procesu un pieņemtu lēmumu par vietnes bloķēšanu, lai Latvijas valstpiederīgajiem liegtu piekļuvi tās saturam. Izstrādē gan ir attiecīgs noteikumu projekts, bet arī tas šā brīža redakcijā visas problēmas vēl nerisinot.

Savukārt visplašāko Krimināllikuma grozījumu piedāvājumu izteikusi Ģenerālprokuratūra, kas Saeimas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijai nosūtītajā vēstulē iekļāvusi vairākus priekšlikumus likuma pilnveidei, un daži no tiem izskanēja arī 11. februāra sēdē. Tā, piemēram, par īpaši būtisku un nepieciešamu prokuratūra uzskata grozījumu Krimināllikuma 177.¹ pantā (krāpšana automatizētā datu apstrādes sistēmā), no pirmās daļas dispozīcijas izslēdzot vārdu “nepatiesus” un šādi to salāgojot ar Budapeštas konvenciju. Kā skaidrots vēstulē, praktiķu vidū ir radusies neskaidrība par normā lietotā vārda “nepatiesus” [datus] nozīmi. Praksē šādai krāpšanai var tikt izmantoti dati, kas nav uzskatāmi par nepatiesiem, tādēļ normas formulējums rada apjukumu praktiskajā piemērošanā. Turklāt, kā argumentē Ģenerālprokuratūra, “arī Budapeštas konvencijas 8. pants “Ar datoru saistīta krāpšana” nav uzlicis par pienākumu kriminalizēt tieši tādas darbības, kas saistītas ar “nepatiesu datu” ievadīšanu, šajā pantā noteikts, ka katra puse pieņem tādus normatīvos aktus un veic citus nepieciešamos pasākumus, lai savos nacionālajos normatīvajos aktos kā noziedzīgu nodarījumu noteiktu ar nodomu izdarītu un neatļautu, kā rezultātā radušies zaudējumi citas personas īpašumam: a) jebkuru datu ievadīšanu, izmainīšanu, dzēšanu vai aizklāšanu; b) jebkuru traucēšanu datorsistēmas funkcionēšanā, ar krāpniecisku vai negodīgu nodomu bez atļaujas iegūt ekonomisku labumu sev vai citai personai. Budapeštas konvencija faktiski paredz, ka atbildība paredzama par jebkuru datu ievadīšanu vai jebkuru traucēšanu datorsistēmas funkcionēšanā”.

Šajā sakarā Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktore Indra Aizupe-Dzintare sēdē apliecināja, ka Krimināllikuma darba grupā jau ir izdiskutēts un atbalstīts gan prokuratūras rosinātais priekšlikums attiecībā uz Krimināllikuma 177.¹ pantu, gan Kriminālprocesa likuma regulējumu par speciālista pratināšanu. Proti, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 113. panta pirmo daļu speciālists ir persona, kura pēc kriminālprocesu veicošās amatpersonas aicinājuma sniedz tai palīdzību, izmantojot savas speciālās zināšanas vai darba iemaņas noteiktā jomā. Praksē speciālista palīdzība kriminālprocesā ir nepieciešama arī nolūkā saņemt konsultāciju, viedokli vai slēdzienu par izmeklēšanā nozīmīgiem jautājumiem, un, kā norāda Ģenerālprokuratūra, piemēram, kiberjomā ir ļoti svarīgi piesaistīt speciālistus, kas var izskaidrot sistēmas nianses, tajā skaitā sarežģītus tehniskus jautājumus. Taču šobrīd likumā nav noteikta atsevišķa izmeklēšanas darbība – speciālista pratināšana, kā tas ir paredzēts attiecībā uz eksperta vai revidenta pratināšanu. Turklāt likumā nav arī konkrēti noteikts, vai persona zaudē vai nezaudē savu speciālista statusu pēc pratināšanas, kā tas paredzēts Kriminālprocesa likuma 156. panta otrajā daļā attiecībā uz ekspertu un revidentu. Tādēļ šobrīd speciālista pratināšana izdarāma, ievērojot liecinieka pratināšanas noteikumus, bet, prokuratūras vērtējumā, būtu lietderīgi to pilnveidot.

Jāpiebilst, ka krāpšanu kontekstā prokuratūra rosinājusi vēl arī citus grozījumus, kas apakškomisijas sēdē plašāk netika izvērtēti un par kuriem vēl sagaidāmas diskusijas. Piemēram, to skaitā arī priekšlikums par Krimināllikuma 177. panta otrās daļas papildināšanu ar kvalificējošo pazīmi – ja tā izdarīta, izmantojot elektronisko sakaru pakalpojumus, kā arī “Krimināllikuma 245. pantā jāparedz bargāka sankcija, kā arī jāparedz kvalificējošie apstākļi. Tāpat arī par Krimināllikuma 145. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, ja tas izdarīts mantkārīgā nolūkā vai nolūkā izdarīt citu noziedzīgu nodarījumu, sankcijai būtu jābūt bargākai”.

1. tabula. Īstenotā un novērstā krāpšana

Avots: Finanšu nozares asociācija

2. tabula. Valsts policijā uzsāktie kriminālprocesi

pēc Krimināllikuma

Avots: Valsts policija

3. tabula. Kaitējuma apmērs dažādos krāpšanas veidos

* Vikšķerēšanas jeb višings (vishing) – tālruņa zvanu uzbrukumi un krāpšanās.

** Smikšķerēšana jeb smišings, jeb īsziņu pikšķerēšana – uzbrukumi, kas notiek, izmantojot SMS, īsziņu sūtīšanas vai līdzīgas ziņojumapmaiņas tehnoloģijas.

*** Pikšķerēšana jeb fišings (phishing) – krāpniecisku paziņojumu sūtīšana, radot iespaidu, ka tie nāk no uzticama avota.

Avots: Valsts policija

Kauns un nosodījums aizstājams ar iedrošinājumu un empātiju

Neraugoties uz prokuratūras plašo priekšlikumu klāstu grozījumiem Krimināllikumā, lai efektivizētu un pilnveidotu tiesisko regulējumu cīņai ar krāpniekiem, līdzšinējā domapmaiņā tomēr dominē uzskats, ka krimināltiesības jau šobrīd piedāvā iespējas rīcībai. Taču, ņemot vērā šo krāpšanu raksturu, apstākļus un pašu upuru iesaisti, ar krimināltiesiskiem līdzekļiem vien nepietiek, lai maksimāli izskaustu un ierobežotu šīs kaitīgās parādības izplatību. Saeimas apakškomisijas sēdē izskanējušais norāda uz to, ka nav viena tāda paņēmiena, kas pats par sevi dotu visaptverošus panākumus cīņā ar šiem nodarījumiem.

Līdzīgi kā tas jau ir pausts citos forumos, arī apakškomisijas sēdē klātesošo viedokļos faktiski iezīmējās trīs galvenie rīcības virzieni, kas jau šobrīd tiek praktiski īstenoti un būtu attīstāmi arī turpmāk: sabiedrības izglītošana, lai neiekristu krāpnieku valgos; gan atsevišķi, gan arī dažādi sadarbības risinājumi, kas ar tehnoloģiju vai citām metodēm ļautu savlaicīgi “izķert” vai pat novērst krāpnieku centienus, pirms iecerētais ir realizēts; un trešais – likumdošanas darbs, apzinot nepieciešamos grozījumus, lai vēl vairāk sekmētu šādu krāpšanu novēršanu, izmeklēšanu un vainīgo saukšanu pie atbildības.

Lai gan viss nav krimināltiesību varā, Saeimas Juridiskās komisijas un arī Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas priekšsēdētājs Dr. iur. Andrejs Judins uzsvēra, ka jebkurā gadījumā šeit ir runa par noziedzīgiem nodarījumiem un, ja tos ir grūti atklāt vai novērst, tad par šiem jautājumiem noteikti ir jārunā arī viņa vadītajā komisijā. Turklāt papildus jau visam iepriekš minētajam viņš no savas puses pievērsa īpašu uzmanību vēl diviem aspektiem, kas izriet no konkrētiem prakses gadījumiem.

Pirmais – kad cietušie vēršas policijā, viņiem mēdzot arī norādīt, ka, “piedodiet, bet pats vainīgs”, un tādi stāsti neesot retums. Tas izskan kā pārmetums cietušajiem, bet, pēc A. Judina domām, policijai pret viņiem būtu jāizturas ar lielāku empātiju, lai krāpnieku upuriem nerastos sajūta, ka uz policiju labāk nedoties. Turklāt dažkārt cilvēkiem ir kauns ziņot par notikušo, un ir svarīgi viņiem nodot šo publisko vēstījumu kā iedrošinājumu, ka par piedzīvoto krāpšanu nav jākaunas un ir jāvēršas policijā.

Otrs aspekts, kam uzmanību pievērsa A. Judins, ir tuvinieku celtā trauksme un reakcija uz to. Piemēram, cilvēks jau ir nokļuvis krāpnieku važās, veic viņiem apjomīgus naudas pārskaitījumus, un to konstatē tuvinieki. “Ģimene mēģina kaut ko darīt, bet ko viņi var izdarīt?” vaicāja A. Judins, vēršoties pie institūciju pārstāvjiem pēc viņu ieskata par iespējām rīkoties, ja tuvinieki ceļ trauksmi apstākļos, kad apkrāptais joprojām nesaprot un neapzinās, ka patiesībā jau ir cietušais.

Pēc A. Judina paustā, jebkurā gadījumā, ja tuvinieki ceļ trauksmi, šim faktam jau ir jāpiešķir pienācīga nopietnība un nevajadzētu viņiem pieprasīt, lai policijā vēršas pats cietušais, un tikai tad sākt rīkoties.

Kā viena no iespējamām rīcības versijām šādos gadījumos izskanēja saruna ar policijas pārstāvi, taču apakškomisijas sēdē klātesošā Valsts policijas pārstāve Antra Stradiņa uz to lūkojās piesardzīgi. Viņasprāt, tuvinieki var celt trauksmi, tādi gadījumi praksē ir bijuši, bet, “vai tas būtu policijas uzdevums saukt tagad šo cilvēku uz pārrunām, kamēr viņam ir šīs “rozā brilles” – ja viņš netic pat saviem radiniekiem, uz kāda pamata mēs viņu sauksim uz policiju? Ja šis cilvēks atnāk, ar viņu var parunāties, bet mēs jau nevaram nekādā veidā uzspiest šo viedokli vai viņu piespiest nākt uz policiju.” Kolēģe S. Sļadze papildināja, ka tuviniekiem jebkurā gadījumā ir tiesības ziņot, ja kļuvis zināms par noziedzīgu nodarījumu, un tad tiks uzsākta lietvedība un izmeklēšana. Policijas pārstāve A. Stradiņa arī norādīja, ka policistiem notiek regulāras apmācības, lai pēc iespējas nodrošinātu empātiju pret cietušajiem, bet katrai personai ir savs iejūtības līmenis, un to nav iespējams noregulēt visiem vienādi.

Kopsavelkot Saeimas apakškomisijas sēdē izskanējušo, tās dalībnieki bija vienisprātis, ka šo krāpšanu kontekstā kompetentajām iestādēm ir jādara viss iespējamais, tomēr nebūs iespējams cilvēkus pasargāt, ja arī viņi paši sevi nesargās. Tādēļ sabiedrības izglītošanai finanšu pratības, datu drošības un citos jautājumos uzmanību pievērsa teju visi sēdes dalībnieki, akcentējot, ka ir lietas, ko nevar atrisināt tikai ar likumu.