Mūsdienu globalizācijas apstākļos visā pasaulē tiek noslēgts arvien lielāks skaits pārrobežu laulību. Pārrobežu laulība ir laulība, kas ir apveltīta ar ārvalsts elementu, piemēram, laulātajiem ir atšķirīga pilsonība vai laulāto pastāvīgā dzīvesvieta atrodas dažādās valstīs. Diemžēl nereti dažādu iemeslu dēļ pēc kāda laika pāris pieņem lēmumu šķirties, līdz ar to aktuāls kļūst jautājums par viņu pārrobežu laulības šķiršanu. Pārrobežu laulības šķiršanas lietās ir piemērojamas starptautisko privāttiesību normas. Lai gan katrai valstij ir savas nacionālās starptautisko privāttiesību normas, Eiropas Savienībā (turpmāk – ES) ir pieņemtas regulas, kurās ir unificētas tās dalībvalstu starptautisko privāttiesību normas dažādās jomās. Attiecībā uz pārrobežu laulības šķiršanas lietām visās ES dalībvalstīs, izņemot Dāniju, ir tieši piemērojama tā dēvētā Briseles II ter regula, kas nosaka pārrobežu laulības šķiršanas lietu piekritību un nolēmumu atzīšanu šajās lietās, savukārt 17 ES dalībvalstīs, tostarp Latvijā, ir tieši piemērojama tā dēvētā Romas III regula, kas satur unificētas kolīziju normas attiecībā uz pārrobežu laulības šķiršanai piemērojamo likumu. Šajā rakstā autore padziļināti analizēs Romas III regulas normas, identificēs vairākus no Romas III regulas piemērošanas izrietošus problēmjautājumus un piedāvās to iespējamos risinājumus.

Neliels ieskats Romas III regulas pieņemšanas apstākļos

Pirms pievēršanās Padomes Regulas (ES) Nr. 1259/2010, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai (turpmāk – Romas III regula),¹ normu analīzei, jāatzīmē, ka sākotnēji ES bija mērķis grozīt Padomes Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (turpmāk – Briseles II bis regula (citos avotos dēvēta arī par Briseles IIa regulu)),² kuru 2022. gada 1. augustā aizstāja Padomes Regula (ES) 2019/1111 par jurisdikciju, lēmumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par bērnu starptautisko nolaupīšanu (pārstrādāta redakcija) (turpmāk – Briseles II ter regula (citos avotos dēvēta arī par Briseles IIb regulu)),³ lai Briseles II bis regula pārrobežu laulības izbeigšanas (laulības šķiršanas, laulāto atšķiršanas un laulības atzīšanas par spēkā neesošu) lietās noteiktu ne tikai šo lietu jurisdikciju un šajās lietās pasludināto nolēmumu atzīšanu, bet arī šīm lietām piemērojamo likumu. Grozījumu galvenais mērķis bija nepieļaut tā dēvēto forum shopping,⁴ kad kāds no laulātajiem steidzas prasības pieteikumu par laulības šķiršanu iesniegt tās valsts tiesā, kuras likuma piemērošana šim laulātajam kāda iemesla dēļ ir izdevīgāka, jo saskaņā ar valstu nacionālajām kolīziju normām pārrobežu laulības šķiršanai parasti ir piemērojams tās valsts likums, kurā laulība tiek šķirta (tiesas valsts likums jeb lex fori).

Ja ES dalībvalstis būtu spējušas vienoties par šiem Briseles II bis regulas grozījumiem, tad ikvienas ES dalībvalsts⁵ tiesai pārrobežu laulības šķiršanai piemērojamais likums būtu bijis jānosaka saskaņā ar vienām un tām pašām Briseles II bis regulā ietvertajām kolīziju normām, tādējādi neatkarīgi no tā, kuras dalībvalsts tiesā konkrētā pārrobežu laulības šķiršanas lieta tiktu skatīta, būtu ticis piemērots viens un tas pats likums. Vienlaikus jāatzīmē, ka jebkurā gadījumā ar ES dalībvalstu kolīziju normu unifikāciju nebūtu iespējams forum shopping novērst pilnībā, jo pat tad, ja visās ES dalībvalstīs būtu unificētas kolīziju normas, prasības pieteikuma iesniegšanai vienā dalībvalstī varētu būt procesuālas priekšrocības salīdzinājumā ar prasības pieteikuma iesniegšanu citā dalībvalstī, kas nozīmē, ka forum shopping tik un tā turpinātos.⁶

2008. gadā tika secināts, ka pastāv nepārvaramas grūtības, kas gan tobrīd, gan tuvākajā nākotnē padara neiespējamu vienprātību par šo tā dēvēto Romas III priekšlikumu⁷ (Romas III regulas preambulas 4. un 5. punkts). Tā kā šie grozījumi neguva visu ES dalībvalstu atbalstu, tika pieņemts lēmums atteikties no šīs idejas. Tomēr Austrija, Beļģija, Bulgārija, Francija, Grieķija, Itālija, Latvija, Luksemburga, Malta, Portugāle, Rumānija, Slovēnija, Spānija, Ungārija un Vācija Eiropas Komisijai iesniedza pieprasījumu, kurā norādīja, ka tās vēlas savā starpā izveidot ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas ir piemērojami pārrobežu laulību lietās. Ņemot vērā minēto pieprasījumu, Padome pieņēma Lēmumu 2010/405/ES,⁸ ar kuru atļāva ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas ir piemērojami pārrobežu laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai, tādējādi izveidojot ciešāku sadarbību šajā jomā (Romas III regulas preambulas 6. un 7. punkts).

Tiesību doktrīnā šis Padomes lēmums vairāku iemeslu dēļ ir ticis kritizēts. Pirmkārt, Romas III regula ir pirmā ciešākas sadarbības regula ES vēsturē,⁹ tādējādi tā ir aizsākusi “divu ātrumu ES starptautiskās privāttiesības”. Barselonas Universitātes profesore Ph.D. Kristīna Gonzalesa Beilfusa (Cristina González Beilfuss) 2012. gadā pauda viedokli, ka ciešākas sadarbības pielietošana šajā jomā ir radījusi bīstamu precedentu, jo ikviena dalībvalsts turpmāk varēs apgalvot, ka tās pretestība iesaistīties kāda tiesību akta pieņemšanā vairs nekavē šā tiesību akta pieņemšanu.