25. Marts 2025 /NR. 12 (1382)
Viedoklis
Vajāšanas subjektīvā puse: vai nolūks ir tās obligāta pazīme?
Dr. iur.
Andrejs Judins
Rīgas Stradiņa universitātes asociētais viesprofesors 

2017. gadā Krimināllikums (turpmāk – KL) tika papildināts ar jaunu 132.1 pantu, paredzot tajā atbildību par vajāšanu – vairākkārtēju vai ilgstošu citas personas izsekošanu, novērošanu, draudu izteikšanu šai personai vai nevēlamu saziņu ar viņu, kas rada pamatu personai baidīties par savu vai savu tuvinieku drošību.1 Tas nesatur tiešus norādījumus par nodarījuma subjektīvo pusi, bet nav strīdu, ka to var izdarīt tikai ar tiešu nodomu. Savukārt judikatūrā paustais viedoklis, ka šā noziedzīgā nodarījuma subjektīvo pusi raksturo speciāls nolūks – iedvest bailes upurim, manuprāt, nepamatoti sašaurina iespēju piemērot KL 132.1 pantu.

Vajāšanas kriminalizācija

Priekšlikums paredzēt kriminālatbildību par vajāšanu tika noformulēts Tieslietu ministrijas sagatavotajā likumprojektā Nr. 794/Lp12, kas 2016. gada 19. decembrī tika iesniegts Saeimā.2 Pamatojot šo ierosinājumu, likumprojekta anotācijā tika ietverta atsauce uz Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu3 (turpmāk – Konvencija), norādot, ka Konvencijas 34. pants aicina pieņemt normatīvos aktus un veikt citus pasākumus, lai par krimināli sodāmu tiktu atzīta tīša rīcība – vairākkārtēji pret citu personu vērsti draudi, kas liek šai personai baidīties par savu drošību.

ABONĒ 2025.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties