Tiesību normu ar simbolisku ietekmi pieņemšana kā ierobežojums tiesību normu efektivitātei

Tiesību normas efektivitāte ir rādītājs, kurš ietver vērtējumu par konkrētās tiesību normas ietekmi uz sabiedrību. Ietekmei jābūt tādā formā, kādu paredz tiesību normas mērķis. Tiesību teorijā tiesību normas efektivitāti mēdz vērtēt, analizējot konkrētās tiesību normas konstituējošos elementus un nosakot to iedarbības potenciālu uz tiesisko realitāti. Lai arī, piemēram, tiesību zinātnieks Hanss Kelzens ir norādījis, ka tiesību normas efektivitāti nosaka arī likumpaklausība, tas, vai tiesību norma ir efektīva, tika vērtēts tiesību normas sankcijas funkcionalitātes robežās,² tādā veidā paredzot sankciju, proti, tiesību normas iekšējās uzbūves elementu, kā svarīgāko tiesību normas efektivitātes nodrošinājumu.³ Tiesību teorija tiek konstruēta, vērtējot tiesības kā sociālu fenomenu, tomēr tiesību normu efektivitātes vērtējums vienīgi iekšēju kategoriju robežās izirst pieņēmumos par hipotētisku tiesību normas veiktspēju. Tiesību normas efektivitāte tiesību zinātnē un socioloģijā bieži tiek korelēta ar tiesību normas iecerēto mērķi un faktisko situāciju, t.i, rezultātu.⁴ Lai efektīvi panāktu izmaiņas sabiedrībā, pieņemot tiesību normu, jāsāk ar pašreizējās sociālās realitātes apjaušanu, ko var īstenot, paredzot tiesību normu efektivitātes analīzē arī ārējo kategoriju, ko var nodrošināt socioloģisks skatījums uz tiesībām, ļaujot aptvert no tiesību normām izrietošās parādības, pastāvošās sociālās attiecības, proti, patieso realitāti, kurā tiesību normai tiek paredzēts materializēties.⁵

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesore Valentija Liholaja 1997. gada rakstā “Tiesību normu efektivitātes jēdziens un kritēriji” norādīja, ka tiesību normas efektivitātes nosacījumus var iedalīt trijās grupās: 1) likumdošanas procesa pilnība, 2) tiesību normu piemērošanas pilnība un 3) nosacījumi, kuri attiecas uz tiesiskās apziņas līmeni un tiesību normu adresātiem. Lai tiesību norma darbotos efektīvi, jāievēro visas trīs norādītās nosacījumu grupas.⁶ Lai arī starp nosacījumu grupām nepastāv savstarpēja hierarhija, tie, pēc autora uzskatiem, ir konstruēti, reflektējot jau pabeigtu procesu, pieņemot, ka visi norādītie nosacījumi tika ievēroti. Norādītais process paredz secību, kurā viena posma izpilde rada iespēju realizēties nākamajam posmam, tādējādi savstarpēji nodrošinot, ka tiesību norma vismaz daļēji ietekmē sabiedrību atbilstoši tiesību normas pieņemšanas mērķim. Ir svarīgi pievērsties pirmajai nosacījumu grupai, t.i., likumdošanas procesa pilnībai. Tieši uz šo nosacījumu grupu attiecināmās darbības ietekmēs tiesību normas saturisko kvalitāti, nodrošinot iespēju tai būt piemērotai un iecerētā veidā ietekmēt sabiedrību vai arī iznīcināt tai iespēju pārsniegt vienīgi deklaratīva rakstura uzvedības priekšraksta rāmjus.