Dr.jur. Aivars Niedre — speciāli “Latvijas Vēstnesim”

Laikā, kad visai bieži notiek Latvijas valsts interešu, tās iedzīvotāju un viņu īpašuma noziedzīgi apdraudējumi un tos ne vienmēr spēj atvairīt vai pārtraukt varas institūcijas, liela nozīme ir ikkatras personas rīcībai pretdarbībā šiem noziedzīgajiem uzbrukumiem. Taču tā nereti var radīt nopietnas sekas uzbrucējam, nodarot viņam lielu kaitējumu vai pat viņu nonāvējot. Arī tad personas rīcību atzīst par sabiedriski derīgu, ja vien nav pārkāptas likuma nospraustās robežas.

Ievērojot to, īpaša uzmanība tā aktualitātes dēļ pievēršama šī gada 29.maijā pieņemtajam Latvijas Republikas Augstākās tiesas Plēnuma lēmumam “Par tiesu praksi, piemērojot likumus par nepieciešamo aizstāvēšanos”. Jau pats lēmuma pieņemšanas fakts liecina par šādas pretdarbības pozitīvu vērtējumu. Tomēr pretdarbība, it sevišķi ja tā saistīta ar kaitējuma nodarīšanu apdraudētājam, nedrīkst būt nelikumīga. Tādēļ vēl jo vairāk vajadzīgi norādījumi tiesām likuma piemērošanā.

Nepieciešamā aizstāvēšanās Latvijas Kriminālkodeksā (turpmāk–KK) atzīta par apstākli, kas izslēdz nodarījuma sabiedrisko bīstamību un prettiesiskumu. KK 13.pantā teikts, ka “nav uzskatāma par noziegumu darbība, kas gan atbilst krimināllikumā paredzētā nodarījuma pazīmēm, bet izdarīta nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, tas ir, aizsargājot pret sabiedriski bīstamu apdraudējumu Latvijas Republikas intereses, sabiedriskās intereses, savas vai citas personas tiesības vai personu tādējādi, ka apdraudētājam tiek nodarīts kaitējums, ja turklāt nav pārkāptas nepieciešamās aizstāvēšanās robežas”.

Spēkā esošā KK par apstākli, kas izslēdz nodarījuma sabiedrisko bīstamību un prettiesiskumu, atzīta vēl galējā nepieciešamība (KK 14.