Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta
Lieta Nr. C 04076200 PAC–27
Spriedums
Par veselībai nodarītā kaitējuma atlīdzību
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta šādā sastāvā:
tiesas sēdes priekšsēdētājs V.Jonikāns, tiesneši V.Cīrule un I.Vinkšno ar
sekretāri I.Ušakovu, piedaloties prasītājam E.Filipsonam un viņa
pārstāvjiem zvērinātam advokātam A.Bitānam un B.Smilgai, trešajai personai
E.Strausam un viņa pārstāvim zvērinātam advokātam A.Līdacim, 2001.gada
7.februārī atklātā tiesas sēdē Rīgā, Brīvības bulvārī 36, izskatīja
civillietu sakarā ar prasītāja Edija Filipsona pilnvarotās personas
apelācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas
2000.gada 17.janvāra spriedumu Edija Filipsona prasībā pret bezpeļņas
organizāciju valsts sabiedrību ar ierobežotu atbildību
"Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca" par veselībai nodarītā
kaitējuma piedziņu.
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta
konstatēja:
(..) Pārsūdzot pirmās instances tiesas spriedumu, prasītāja pilnvarotā
persona savā apelācijas sūdzībā lūdz Edija Filipsona prasību apmierināt.
Iebilstot pret tiesas secinājumu, ka prasītājs nav pierādījis ārsta
E.Strausa darba devēja — Valsts traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas —
atbildības priekšnoteikumus, pārstāvis norādījis, ka šāda nostādne ir
nepamatota no materiālo tiesību normu piemērojamības kritērijiem.
Savu atzinumu par to, ka par sekām, kas iestājušās ārstēšanas rezultātā, ir
jāatbild slimnīcai kā juridiskai personai, kas šādu pakalpojumu sniedza,
prasītāja pārstāvis pamatojis ar šādām tēzēm:
E.Filipsons tika nogādāts Valsts traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā,
līdz ar ko atzīstams, ka ārstniecību uzņēmās juridiska persona;
saskaņā ar Ārstniecības likuma 55., 34., 35.pantu arī juridiskas personas
ir ārstniecības veicēji;
tiesiskās attiecības atbilstoši Civillikuma 1401., 1402.pantam tikušas
nodibinātas starp E.Filipsonu kā pacientu un juridisku personu Valsts
traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu kā ārstniecības iestādi;
samaksu par sniegto palīdzību ir saņēmusi juridiskā persona, kas tai
vienlaikus ir uzlicis pienākumus un atbildību, ja tā ir baudījusi labumu no
saistības;
juridiskā persona ir atbildīga par to, ka tā nav veikusi pietiekamu
uzraudzību pār savu darbinieku, un šīs atbildības pienākums izriet no
Civillikuma 1639.panta;
saskaņā ar Ārstniecības likuma 34.pantu ārstniecības iestādes vadītājam
bija jāseko pareizai ārstēšanas metožu izmantošanai.
Apelācijas sūdzībā norādīts uz to, ka tiesa vispār nav izvērtējusi citus
prasībā norādītos Civillikuma 1644., 1645., 1770., 1779., 1782., 1786.,
1789., 2347., 2348., 1349.pantā ietvertos pamatus.
Norādot uz Civillikuma 2347.pantu, apelācijas sūdzības iesniedzējs atzinis
par pierādītu ārstniecības iestādes vainu, norādot, ka kaitējums prasītājam
nebūtu nodarīts, ja viņam savlaicīgi atbilstoši Ārstniecības likumam un
ārstniecības standartiem būtu sniegta nepieciešamā palīdzība.
Apelācijas sūdzībā norādīts uz civilprocesuālo normu pārkāpumu, jo tiesa
nav devusi prasītājam iespēju iesniegt papildu pierādījumus un noraidījusi
lūgumu par liecinieku nopratināšanu, kā arī uz Civilprocesa likuma
193.panta 5.punkta pārkāpumu, jo tiesas spriedums nesatur argumentus, ar
kuriem noraidīti tie vai citi pierādījumi.
Apelācijas sūdzībā analizētas ārsta E.Strausa un Valsts traumatoloģijas un
ortopēdijas slimnīcas pieļautās kļūdas prasītāja ārstēšanas procesā,
akcentējot uzmanību uz to, ka pēc pieļautās kļūdas pirmajā operācijā 24
stundu laikā pretēji apstiprinātajiem ārstēšanas standartiem, netika veikti
pasākumi slimnieka izmeklēšanai un atkārtotai operācijai. Tādējādi
apelācijas sūdzības iesniedzēja ieskatā, ārstniecības iestādes rīcība,
nekontrolējot, lai E.Strauss piemērotu pareizu tehnoloģiju, kā arī paša
E.Strausa nepareiza darbība uzskatāma par rūpju kļūdu.
Apelācijas sūdzībā celti iebildumi pret tiesas atzinumu par Ārstniecības
likuma 36.panta piemērošanu kā pamatojumu prasības noraidīšanai. Minētajā
pantā noteiktais, ka par izraudzītās un Labklājības ministrijas
apstiprinātās medicīniskās tehnoloģijas lietošanu un tās radītajām sekām ir
atbildīga ārstniecības persona — ārsts, neattiecoties uz civiltiesisko
atbildību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.