Savu ziņojumu tiesnešu konferencē sākšu ar Augstākās tiesas (AT) darba analīzi un pārskatu par pagājušo — 2000. gadu. Aizvadītā gada 3. oktobrī pagāja pieci gadi, kopš atbilstoši likumam "Par tiesu varu" izveidotas apelācijas un kasācijas instances Augstākajā tiesā. Ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai varētu izdarīt secinājumus un vērtējumu par šo tiesu instanču darbu. Abu tiesu instanču darba apjoms un rezultāti lielā mērā ir atkarīgi no likumdošanas attīstības tendencēm, mūsu sabiedrības sociālo un politisko procesu gaitas, sabiedrības tiesiskās apziņas, no rajonu tiesu un apgabaltiesu darba kvalitātes un daudzuma, kā arī no katra tiesneša individuālās spējas pilnveidot sevi.

Tāpat kā visa tiesu sistēma, arī Augstākās tiesas tiesneši vienlaikus ir veikuši ikdienas darbu, apguvuši no jauna un papildinājuši savas zināšanas daudzās tiesību nozarēs. Tiesu reformas gaita, kas vienlaikus sakrita ar tiesību reformu, prasīja no katra tiesneša spēju mainīt savu domāšanu un orientēties uz jauniem tiesību principiem, tiesiskai valstij atbilstošas tiesību normas izpratni un tiesību lietošanas metodoloģiju.

Šis process, kas saistīts ar intelektuālo attīstību, ir viens no vissarežģītākajiem, vienlaikus ilgstošākajiem un grūtāk vadāmajiem. Sistemātiskas un pilnvērtīgas juridiskās izglītības trūkums ietekmē juridiskās kompetences jautājumus, kas var negatīvi iespaidot tiesību normas konkrētas lietošanas procesu.

Publisko un privāto tiesību izpratne un to pamatprincipi, tiesību normu interpretācija un pareizo tiesisko seku izvēle ir svarīgākie virzieni, kādā vajadzētu attīstīties juridiskai izglītībai visu līmeņu tiesnešiem. Diemžēl pašreiz varam runāt galvenokārt par izglītību, kas notiek, organizējot dažādus seminārus, konferences vai individuāli.