Jau 1938.gadā tieslietu ministrijas Kriminālpolitiskā departamenta direktors Kornēlijs Veitmanis rakstīja: "Ieslodzīto pāraudzināšanas darbam cietumos būs maza nozīme, ja viņus pēc atsvabināšanas no ieslodzījuma atstās savam liktenim. Bijušiem ieslodzītiem ar saviem spēkiem ir grūti iekārtoties godīgā dzīvē pat tad, ja viņi savā sirdī cieši apņēmušies laboties un nestaigāt noziedzīgus ceļus. Sabiedrības neuzticības un vienaldzības dēļ pret bijušajiem noziedziniekiem viņiem grūti nākas atrast nodarbošanos un pajumti. Tādēļ atsvabinātiem ieslodzītiem jāpalīdz uzsākt godīgu dzīvi un jācenšas viņus atturēt no jauniem noziegumiem. Gādība pat atsvabinātiem ieslodzītiem nav vienkārša labdarība, bet gan valsts kriminālpolitisks uzdevums, kas jāsekmē arī pašai sabiedrībai."[1; 63]

Šie vārdi ir aktuāli arī šobrīd — nekas nav mainījies, un sabiedrībai atkal un atkal nākas pierādīt šo vienkāršo īstenību, ka par problēmu nerunājot, neko nedarot, to atrisināt nav iespējams. Iepriekšminētā iemesla dēļ gribu lasītāju uzmanību vērst uz to, kā šo postpenitenciāro palīdzību saprata, nodibinoties neatkarīgai Latvijas valstij 1918.gadā.

Jau 20. gadu sākumā pēc cietumu izveidošanas Galvenā cietumu valde sāka domāt par aizgādnības organizāciju dibināšanu, kas rūpētos par bijušo ieslodzīto likteni. Nolēma dibināt četras patronāta biedrības — pa vienai katras apgabaltiesas rajonā.

Pirmais solis bija statūtu izstrādāšana, kurus tieslietu ministrs apstiprināja 1923.