Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Turpinājums.

Sākums “LV” 20.11.2001., Nr.167

Tomēr gadījumos, ja darījums tiek slēgts, neveicot uzņēmējdarbību, pārdevējam/pakalpojuma sniedzējam par to patērētājs būtu jāinformē jau pirms līguma noslēgšanas.19 Īpaši būtiski tas ir gadījumos, kad patērētājs nezina un nevar zināt, ka konkrētais darījums, ko slēdz pārdevējs, neattiecas uz pārdevēja vai pakalpojumu sniedzēja uzņēmējdarbības sfēru. Patērētājs var iegādāties preci paļāvībā, ka viņam ir dotas tiesības likumā noteiktajā termiņā atteikties no līguma. Līdz ar to, lai aizsargātu patērētāju, atteikuma tiesību piemērošana būtu pieļaujama arī gadījumos, kad pārdevējs pirms līguma noslēgšanas nav paziņojis patērētājam, ka neveic uzņēmējdarbību, un pēdējais par to nav zinājis un nav varējis zināt.

Likums tāpat neaizsargā patērētājus, kas iegādājas preci savai uzņēmējdarbībai. Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad patērētājs uzņēmējdarbību vēl neveic, bet ir iegādājies konkrēto preci uzņēmējdarbības veikšanai nākotnē.20 Neskaidrības var rasties, ja prece ir izmantojama abiem nolūkiem — gan privātā sfērā, gan arī uzņēmējdarbībā. Piemēram, iegādātā automašīna var tikt izmantota gan personiskajām, gan arī uzņēmuma vajadzībām. Vācijas likumdošana šādus gadījumus risina par labu patērētājam un ļauj piemērot atteikuma tiesības ar nosacījumu, ka preces izmantošana pārsvarā nebūs saistīta ar uzņēmējdarbību.21

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 7.pants regulē arī gadījumus, kad tiek slēgti līgumi, kuros patērētājs ir trešā persona, kam par labu ir noslēgts preces pirkuma vai pakalpojuma līgums.