Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Nobeigums. Sākums “LV” 20.11.2001., Nr.167; “LV” 27.11.2001., Nr.171

Praksē ir novēroti gadījumi, kad patērētāja pasūtītās preces tiek piegādātas pa daļām vai arī tiek piegādātas regulāri noteiktā laika posmā. Patērētājs līdz ar to nav saņēmis visas preces, un rodas jautājums par atteikuma tiesību izmantošanas termiņa sākumu. Nebūtu pareizi ļaut patērētājam piemērot atteikuma tiesības uz katru piegādāto preču partiju, jo jau pirmās piegādes laikā viņam ir bijusi iespēja pārliecināties par preces atbilstību aprakstam un piemērotību viņa vajadzībām. Līdz ar to atteikuma tiesību termiņš sāk tecēt no brīža, kad patērētājs ir saņēmis pirmo preču piegādi ar nosacījumu, ka arī turpmāk tiek piegādātas tādas pašas preces. Šajā gadījumā būtisks ir ne vien preces ārējais izskats, bet arī tās saturs, kā, piemēram, dažāda satura kompaktdisku, audiokasešu vai videokasešu piegādes gadījumos. Ja savukārt kāda prece tiek piegādāta pa daļām, tad atteikuma tiesību izmantošanas termiņš sākas no brīža, kad ir saņemtas visas preces sastāvdaļas.

Puses var vienoties arī par atšķirīgu preču piegādi dažādos termiņos viena līguma ietvaros. Šeit savukārt rodas jautājums, vai atteikuma tiesību piemērošana attiecībā uz vienu no piegādātajām precēm izbeidz visu līgumu un atbrīvo pārdevēju no pienākuma piegādāt atlikušās preces. Veicot normas gramatisko tulkojumu, varētu atbildēt apstiprinoši. Tomēr tas nonāktu pretrunā ar likuma jēgu, jo nevar nepārprotami apgalvot, ka patērētājs noteikti nebūs ieinteresēts atlikušo preču piegādē. Līdz ar to viņam tiktu radītas papildu neērtības, izdarot atkārtotus pasūtījumus attiecībā uz atlikušajām precēm. Tāpēc no patērētāja interešu aizsardzības viedokļa katra veiktā preču piegāde būtu apskatāma kā atsevišķa pušu vienošanās.

Informācijas sniegšanas brīdis par noteicošo distances līgumos kļūst tad, ja pārdevējs to ir sniedzis patērētājam pēc pakalpojumu līguma noslēgšanas vai arī pēc preces saņemšanas.