Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Nobeigums. Sākums “LV” 11.12.2001., Nr.179

Bet atgriezīsimies pie raksta pamattēmas — atlīdzinājums. Iestāde nodarījusi zaudējumus ar rīcību vai administratīvu aktu, akti pārsūdzēti jau iepriekš vai arī persona nolēmusi tos nepārsūdzēt, jo tas vairs nav būtiski, bet tomēr viņai ir tiesības uz atlīdzinājumu. Pieņemsim, ka šajā gadījumā nav augstākas iestādes, līdz ar to saskaņā ar likuma noteikumiem šī persona vēršas tiesā un prasa atlīdzinājumu. Ko pieaicināt kā atbildētāju? Tā kā 22.panta otrā daļa nedod atbildi, kas ir cita iestāde, būtu jāpalūkojas uz iespējām.

Var secināt, ka neskaidrības, — ko norādīt par atbildētāju, būs gadījumos, kad atlīdzība tiks prasīta no Latvijas Republikas, ja zaudējumu vai kaitējuma cēlonis būs privāta tiesību subjekta, iestādes vai amatpersonas, kurai nav augstākas iestādes vai tā ir Ministru kabinets, faktiskā rīcība vai pieņemts administratīvs akts. Likumi nenosaka, kas ir Latvijas Republikas pārstāvis šajās lietās. Ko pieaicināt par atbildētāju, un kā būtu jāsaprot likuma 22.panta otrās daļas norāde uz citu iestādi?

Te vietā būtu palūkoties uz vēsturi jautājumā par atbildētāju lietās, kad prasība tiek vērsta pret valsti. Prasības pret valsti kā atbildētāju visbiežāk bijušas saistītas ar izziņas iestāžu, prokuratūras un tiesas lēmumu rezultātā personai nodarīto kaitējumu vai zaudējumiem. Līdz 1998.gada 1.septembrim, kad spēkā stājās likums “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu”, par valsts pārstāvi tiesā tika aicināta Finansu ministrija.