Jau no seniem laikiem ar jēdzienu “uzturlīdzekļi” jeb “alimenti” cilvēki un juristi saprata kaut ko ļoti taustāmu un konkrētu: pārtiku, produktus, kādas mantas un lietas, kas palīdzēja dzīvot, augt, attīstīties vai uzturēt pienācīgu dzīves līmeni vecumdienās. Šis pienākums pārsvarā pastāvēja vecāku un bērnu starpā un nebija attiecināms uz laulāto attiecībām.

Alimentum — latīņu valodā nozīmē barība, uzturs, ēdamais, dzeramais, drēbes, dzīvoklis.1 Alimentum cēlies no vārda alere — barot, nodrošināt, audzēt; ar alimentu Senajā Romā saprata pārtikas produktus, nodrošinājumu un uzturēšanu, kā arī savstarpējo alimentāro pienākumu starp vecākiem un bērniem, kurš tika atzīts no principāta laikiem.2 Starp citu, vārdu savienojums alma mater ir cēlies no vārda alere un nozīmē barojoša māte jeb Cerera — universitāte.3

Kā zināms, gan padomju Latvijā, gan visā Padomju Savienībā pastāvēja juridiskais termins “alimenti” un nelietoja terminu “uzturlīdzekļi”. Alimentārais pienākums tika realizēts, vēršot piedziņu uz bērna tēva algu un lietojot procentuālās metodes vai nosakot alimentus konkrētā naudas summā.4

Bērnu tiesības uzturlīdzekļu risināšanas jautājumā ir sevišķi svarīgas, jo bērni saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesībām saistās ar mazaizsargātām iedzīvotāju grupām. Viņi nespēj pilnībā aizstāvēt savas tiesības. Starptautiskā pakta ‘’Par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām’’ 23.panta 4.punkts paredz, ka laulības šķiršanas gadījumā jāparedz nepieciešamā bērnu aizsardzība.5 Tas nozīmē, ka valstij jābūt diezgan plaši pilnvarotai iejaukties arī uzturlīdzekļu piešķiršanas gadījumā, jo ļoti bieži, kārtojot savus personiskos rēķinus un domājot tikai un vienīgi par ambīcijām, vecāki aizmirst par bērna likteni un labklājību.

Dažkārt rodas jautājums: ko darīt ar bērna pilsonību un uzturlīdzekļiem šķirto jaukto laulību gadījumā? Dzīves prakse rāda, ka vairums vecāku noregulē uzturlīdzekļu un bērnu pilsonības jautājumu pēc savstarpējas vienošanās. Pastāv arī tā sauktie teritoriālie un racionālie principi, pēc kuriem bērns iegūst tās valsts pilsonību, kurā viņš ir dzimis vai dzīvo, vai izvēlas tā vecāka pilsonību, ar kuru bērns dzīvo šajā brīdī, vai tā vecāka pilsonību, kas bērnu uztur gadījumā, ja vecāki dzīvo šķirti.6 Kā redzams, dažkārt no uzturlīdzekļu jautājuma risināšanas rezultāta ir atkarīga arī bērna pilsonība.

Risinot uzturlīdzekļu jautājumus starptautiskajā līmenī, Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem jāsaskaras ar virkni juridisku problēmu, jo likumā ‘’Par LR starptautiskajiem līgumiem’’ noteiktā indivīdu lielā rīcības brīvība ir šķietama, nevis reāla. Principā Latvijā visās jomās ir jāpiemēro nacionālie tiesību akti un tikai izņēmuma situācijās, ja ir acīmredzama pretruna starp nacionālo un starptautisko tiesību aktu vai līgumu vai vispārējiem starptautisko tiesību principiem, tiek piemēroti starptautiskie tiesību principi.7 Tiesa gan, nacionālā likumdošana ne vienmēr sniedz atbildes uz visiem jautājumiem un spēj nodrošināt saviem iedzīvotājiem to mazumiņu, ko paredz likums.