Jānis Pleps un Edgars Pastars, LU Juridiskās fakultātes studenti, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums.

Sākums “LV” 07.05.2002., Nr.67

Latvijas Senāts 1929.gadā ir skaidrojis, ka “par suverēnās varas nesēju Satversmē nekas netiek minēts, no kā izriet, ka Latvijas Republikas Satversme par vienīgo avotu un nesēju ir atzinusi Latvijas tautu. [..] Kā Saeima, tā arī Valsts prezidents un Ministru kabinets, kā arī ministri, Valsts kontrole un tiesas pēc Latvijas Republikas Satversmes nav vis stāvoši virs likumiem (suverēni) orgāni, viņi darbojas tikai likuma (Satversmes) ietvaros un ir pakļauti pēdējam, tādēļ tie ir jāskata vienīgi kā valsts varas augstākie orgāni, bet ne kā orgāni, kuri atrastos virs likuma (tiesībām), kas ir suverēnās varas jēdziena neatraujama pazīme”.27 Tauta nevar īstenot savu suverēno varu pati, tāpēc tā sankcionē konstitūciju, iedibina pārstāvības orgānu, kas uz konstitūcijā dotās delegācijas pamata īsteno tautas suverenitāti, kā tas, pretēji Ruso mācībai, tika nostiprināts Francijas 1791.g .konstitūcijā. “Parlamenta griba ir arī tautas griba”, ko noliedza franču revolūcijas idejas, jo šis princips izslēdz pilsoņu iespēju tieši uzspiest savu gribu parlamentam. Parlaments, īstenojot savu leģislatīvo funkciju, pieņem priekšrakstus likuma formā, ar kuriem arī nodibina vai deleģē nodibināt valsts institūcijas. No projekta 2.p. 2.daļas konstrukcijas izriet, ka tauta jau ir prezumējusi, ka noteikta institūcija tiks izveidota un tai jau ir piešķirta valsts vara, kuru gan vēl pagaidām īsteno cita valsts institūcija.

•

•