2002. gada pirmajos trīs mēnešos Valsts cilvēktiesību biroja (turpmāk tekstā VCB) darbinieki ir saņēmuši 268 sūdzības un snieguši 1079 mutiskas konsultācijas par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem (skat. pielikumus). Salīdzinot ar attiecīgo laika periodu pirms gada, sūdzību un konsultāciju skaits ir pieaudzis apmēram par 10% — 2001. gada pirmajā ceturksnī VCB saņēma 245 sūdzības un sniedza 963 konsultācijas. Iepriecina fakts, ka pusotras reizes palielinājies atrisināto sūdzību skaits. 2001. gada pirmajos trīs mēnešos atrisinātas 25 sūdzības, bet 2002. gada 1. ceturksnī — 39 (ieskaitot iepriekšējā periodā saņemtās sūdzības).

Tāpat kā iepriekšējā periodā saglabājas tendence, ka lielākā daļa sūdzību ir par sociālo un ekonomisko tiesību jautājumiem, īpaši par personas tiesībām uz mājokli. Par šo problēmu 2002. gada pirmajos trijos mēnešos VCB saņemta 41 rakstiska sūdzība (15,3% no kopējā saņemto sūdzību skaita) un sniegtas 230 mutiskas konsultācijas (21,3% no kopējā mutisko konsultāciju skaita). Tomēr jāatzīst: lai arī nedaudz, tomēr šī problēma kļūst mazāk aktuāla. 2001. gada pirmajos trijos mēnešos sūdzību par mājokli īpatsvars bija 18% no kopējā saņemto sūdzību skaita, bet mutisko konsultāciju — 25,4% no kopējā skaita.

Galvenās problēmas saistībā ar personas tiesībām uz mājokli 2002. gada 1. ceturksnī bija sūdzības par dzīvokļa piešķiršanas jautājumiem, izlikšanu no dzīvokļa, kā arī dzīvesvietas reģistrāciju.

Otra nozīmīgākā problēmu grupa ir tiesības uz sociālo drošību. 2002. gada 1. ceturksnī VCB darbinieki ir saņēmuši 31 sūdzību par tiesībām uz sociālajām garantijām, pensiju un pabalstu piešķiršanu, kā arī pašvaldību sociālo palīdzību. Patīkami, ka, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo laika posmu, sūdzību skaits ir samazinājies (2001. gada 1. ceturksnī 37 sūdzības), taču par 32% ir pieaudzis mutisko konsultāciju skaits. No 133 konsultācijām 2001. gada 1. ceturksnī līdz 196 — 2002. gadā.

VCB saņēma iesniegumu no Jūrmalā dzīvojošās personas B ar lūgumu aizstāvēt viņas un bērnu tiesības uz sociālo drošību. Persona B viena audzina trīs mazgadīgus bērnus, un viņu kopējie ienākumi ir zemāki par krīzes iztikas minimumu. Mācību gada sākumā viņa vērsās savā pašvaldībā ar lūgumu piešķirt bērniem brīvpusdienas skolā. Sociālā palīdzība viņas ģimenei tika atteikta, jo sakarā ar dzīvesvietas maiņu, jaunajā dzīvesvietā Jūrmalā viņi vēl nebija nodzīvojuši 12 mēnešus. Jūrmalas pašvaldības darbinieki B kundzei ieteica griezties pēc palīdzības iepriekšējās dzīvesvietas pašvaldībā Balvos. Pēc šī atteikuma persona B ar tādu pašu lūgumu griezās Balvos, bet ar šī pašvaldība palīdzību atteica, jo no iepriekšējās dzīvesvietas viņi bija izrakstīti.

Likuma “Par sociālo drošību” uzdevums ir veicināt ģimenes aizsardzību, atbalstīšanu un attīstību. Personai, kura saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības un kura nesaņem ne no viena cita pietiekamu palīdzību, ir tiesības uz personisku un materiālu palīdzību, kas atbilst tās vajadzībām. Likuma mērķis ir nodrošināt, lai sociālie pakalpojumi tiktu sniegti laikus un katram konkrētam gadījumam ir jābūt individuāla pieeja. Saskaņā ar šā likuma 14.pantu sociālo pakalpojumu sniedzēja pienākums ir nodrošināt, lai katrs, kam uz to ir tiesības, saņemtu sociālos pakalpojumus laikus un pilnā mērā, sociālo pakalpojumu pieprasīšana un saņemšana būtu pēc iespējas vienkārša, kā arī sociālo pakalpojumu sniedzēji sadarbojas ar citām institūcijām sociālo pakalpojumu saņēmēju interesēs.

Lai gan arī likuma “Par sociālo palīdzību” 12.pants nosaka, ka sociālo palīdzību personai sniedz tā pašvaldība, kuras administratīvā teritorijā ir šīs personas dzīvesvieta, bet, ja pēdējo 12 mēnešu laikā persona mainījusi dzīvesvietu, sociālo palīdzību šai personai sniedz tā pašvaldība, kuras administratīvā teritorijā pēdējos 12 mēnešus attiecīgā persona dzīvojusi visilgāk, vienlaikus šā likuma 13.pants paredz, ka “Pašvaldība, kas no saviem līdzekļiem saskaņā ar šo likumu sniegusi sociālo palīdzību personai, kura ir piederīga citai pašvbaldībai, ir tisiģa saņemt no šis pašvaldības atlīdzību par sniegto sociālo palīdzību”. Bez tam Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.pants nosaka, ka “Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras. (..) Darbība vai bezdarbība, kuras rezultātā netiek ievērotas bērna tiesības (bērna atstāšana bez minimāliem iztikas līdzekļiem, pajumtes, aprūpes, aizbildnības), vai citas darbības, kas ierobežo bērna personiskās vai īpašuma tiesības un brīvības, uzskatāmas par amorālām un pretlikumīgām”.

VCB griezās Jūrmalas pašvaldībā ar lūgumu atkārtoti izskatīt jautājumu par šīs ģimenes sociālo atbalstu, norādot uz iepriekšminētajām tiesību normām. B ģimenes problēma tika veiksmīgi atrisināta un viņi saņēma nepieciešamo palīdzību.

Vēl joprojām trešā nozīmīgākā cilvēktiesību problēma pēc VCB datiem ir personas tiesības uz taisnīgu, atklātu un savlaicīgu tiesu. Lai arī 2002. gada pirmajos trīs mēnešos, salīdzinot ar 2001.