Kā ierobežot narkomāniju

Vilnis Ķipēns, sabiedriskās organizācijas “Eiropas pilsētas pret narkotikām” direktors, Mag. iur. Kristīne Ķipēna, Kriminoloģisko pētījumu centra kriminoloģe, — “Latvijas Vēstnesim”

Tā kā narkomānija un tās izraisītās problēmas aizvien vairāk satrauc Latvijas iedzīvotāju domājošo daļu, ir vēlreiz jārunā par jautājumiem, kas aizvien nav skaidri. Autori uzskata, ka Latvija šobrīd atrodas narkotiku problēmas risinājuma krustcelēs — ir skaidrs, ka problēma ir samilzusi, bet pret to ir grūti cīnīties, ja katru ar pūlēm pieķerto dīleri tiesa soda nosacīti vai ar citu simbolisku sodu. Narkomānu, kas vēršas pēc palīdzības ārstniecības iestādēs, kļūst aizvien vairāk, taču ārstēšanās vietu skaits ir nemainīgs un arī budžeta naudas nekļūst vairāk. Narkomāni kļūst aizvien jaunāki, un valsts līmenī nav īsti skaidrs, ko darīt ar bērniem narkomāniem; sāk rasties idejas par to, vai Latvijā nevajadzētu ieviest nepilngadīgo narkomānu piespiedu ārstēšanu; tāpat laiku pa laikam paceļ galvu arī “vieglo” narkotiku lietošanas dekriminalizācijas neiznīcināmā hidra. Šīs nav vienīgās problēmas, ar kurām savā ikdienas darbā sastopas gan sociālie darbinieki, gan narkologi, gan citi speciālisti.

Narkomānijas problēmas risināšanas varianti

Pasaules valstu pieredze rāda, ka pastāv dažādi darbības modeļi, kā vērsties pret narkotisko un psihotropo vielu neatļautu realizāciju. Šos modeļus nosacīti var iedalīt trīs grupās.

• Pirmajā modelī ietilpst valstis, kurās tiek ievērots un realizēts tā sauktais bargās politikas modelis, t.i., paredzot personām, kuras nodarbojas ar neatļautu narkotisko vai psihotropo vielu realizāciju, ļoti bargas soda sankcijas, tai skaitā nāves sodu. Šo grupu pārstāv tādas valstis kā Malaizija, Irāna un Pakistāna. Tomēr statistiskie dati liecina, ka par spīti stingrajām soda sankcijām un represīvajiem pasākumiem noziedzīgo nodarījumu skaits, kas saistīts ar narkotisko un psihotropo vielu neatļautu realizāciju, šajās valstīs turpina palielināties par 2 — 3% gadā.

• Otrajā grupā ietilpst valstis, kurās tiek ievērots “stingrās kontroles modelis”, t.i., maksimāli stingra visa veida narkotisko un psihotropo vielu nelegālās aprites kontrole, aktīva vēršanās pret tā saukto narkomafiju, bet nepiemērojot ārkārtējus līdzekļus. Šo grupu pārstāv tādas valstis kā ASV, Lielbritānija un Francija. Valstis, kas izvēlas šādu politiku, vadās no tā, ka narkomānija valstīm un sabiedrībai rada aptuveni 150 miljardu ASV dolāru materiālo zaudējumu. Tomēr pēdējo trīs gadu laikā šīs valstis ir mainījušas savu nostāju par labu stingrākai kontrolei. Turklāt šajās valstīs ļoti liela vērība tiek pievērsta sabiedrības informēšanai un profilaktiskajiem pasākumiem par atkarības problēmām un tās sekām.

• Trešo grupu veido tā sauktās liberālās politikas valstis, kuru spilgtākās pārstāves ir Nīderlande un Šveice. “Vieglo narkotiku” legalizācija tika uzsākta piecdesmito gadu vidū, bet tas nenozīmē, ka ir atļauts “vieglās narkotikas” popularizēt un reklamēt tālākas realizēšanas nolūkā. Ar narkotisko un psihotropo vielu nelegālo apriti saistītās noziedzības attīstības tempi šajās valstīs ir stabilizējušies, bet ne jūtami samazinājušies. Turklāt Nīderlande un it sevišķi Amsterdama tiek dēvētas par Eiropas narkotiku citadeli. Nīderlandes valdība uzskata, ka narkomānijas situācija valstī tiek kontrolēta (narkotiskās un psihotropās vielas netiek ražotas) un tiek vispusīgi nodrošināta narkomānu ārstēšana un aprūpe. Tai pašā laikā netiek ņemts vērā tas, ka narkomāniem ir nepieciešams pastāvīgi palielināt narkotiku devu (pieaugošs pieprasījums). Cits piemērs ir Spānija, kuras valdība 1985.gadā sekoja Nīderlandes piemēram. Rezultātā tikai reģistrēto narkomānu skaits vien desmit gados palielinājās no 200 000 līdz gandrīz 1,6 miljoniem.

Šābrīža situācijas, kad notiek virzība uz atvērtu Eiropu bez robežām, īpatnība ir tāda, ka Nīderlande nostiprina savas pozīcijas kā narkotisko un psihotropo vielu izplatīšanas centrs. Šāda situācija īpaši uztrauc pārējās Eiropas valstis, īpaši Franciju un Vāciju.

Eiropas Padomes Sociālo, veselības un ģimenes lietu komitejas ziņojums

Pagājušā gada decembrī Latvijas Republikas Saeimas deputāti saņēma Eiropas Padomes (EP) Sociālo, veselības un ģimenes lietu komitejas ziņojuma projektu ”Narkotiku lietošanas sociālās sekas un EP dalībvalstu attieksme”, kuru bija sagatavojis Pols Flins (Lielbritānija). Šis ziņojums izraisīja neviennozīmīgu reakciju gan Eiropā, gan Latvijā un tāpēc, pēc autoru domām, ir nepieciešams sīkāk analizēt šo ziņojumu, vēl jo vairāk tāpēc, ka arī Latvijas narkotiku politika vēl ne tuvu nav viendabīga un pilnīgi noformēta.

Pola Flina ziņojumā tiek atzīmēts, ka Eiropas Padomes dalībvalstu narkotiku politikā notiek lielas pārmaiņas. 2001.gadā svarīgas izmaiņas ir ieviestas Beļģijā, Portugālē un Lielbritānijā. Nīderlande un Šveice jau sen ir ieviesušas pragmatisku politiku. “Vispārēji tiek atzīts, ka ir nepieciešami steidzami mazināt kaitējumu, ko rada likumīgi un nelikumīgi lietotas narkotikas. Tomēr par šī mērķa sasniegšanu nav lielas skaidrības. Pirms četrdesmit gadiem bija starptautiski vienots viedoklis, ka nelegālu narkotiku lietošanu var pilnīgi izskaust ar stingriem narkotiku aprites likumiem. Tagad gandrīz neviena valsts tam vairs netic. Patlaban šī kaitējuma samazināšanai plaši tiek izmantota profilakse. Šajā ziņojumā ir mēģināts salīdzināt dažādas pieejas narkotiku jautājuma risinājumiem dažādās EP dalībvalstīs. Tiek apšaubīti daži tradicionālie uzskati par kontroles iedarbīgumu, narkotiku lietošanu regulējot ar likumā noteiktām sankcijām. Tomēr jāsecina, ka statistikas datu ir par maz, un tādēļ ir ārkārtīgi grūti objektīvi noteikt dažādu metožu iedarbīgumu narkotiku kaitīgās ietekmes samazināšanā.