Civillikums, kas ietver galvenos zaudējumu atlīdzības civlitiesiskos principus Latvijā, salīdzinājumā ar daudzu citu Eiropas valstu likumiem, kas regulē civiltiesības, darbojas pavisam neilgi. Tas tika pieņemts 1937. gada 28. janvārī un stājās spēkā 1938. gada 1. janvārī. Civillikuma spēkā esamību pārtrauca 1940. gada okupācija. Atjaunotā Civillikuma Saistību tiesību daļa stājās spēkā 1993.gada 1.septembrī. Kopš tā laika Civillikums ir spēkā nedaudz vairāk nekā septiņus gadus. Tikpat ilgu laiku Latvijas juristi un tiesas interpretē Civillikumā aplūkotos jautājumus, to skaitā arī zaudējumu atlīdzību. Pa šo īso laiku likums praksē ir papildinājies ar tiesu spriedumiem un juristu skaidrojumiem, iegūstot kauzālu raksturu, t.i., uzkrājot pieredzi un piedāvājot konkrētus risinājumus konkrētiem gadījumiem.

Lai panāktu zaudējumu atlīdzību garajā un dārgajā tiesas ceļā, ir jārēķinās ar to, ka nāksies saskarties ar daudziem teorētiskiem jautājumiem, kuru atrisināšana būs atkarīga no tiesas izpratnes un uzskatiem. Diemžēl bieži vien tiesu darbība ne tikai neatvieglo vispārīgo un reizēm daudznozīmīgo Civillikuma normu izpratni, bet pat padara šīs normas nesaprotamas.

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Atbildētāja vainas pierādīšana

Zaudējumu atlīdzības pamatprincipi ir noteikti Civillikuma 1635. pantā: "Katrs tiesību aizskārums, t.i., katra pati par sevi neatļauta darbība, dod tam, kam tā kaitējusi, tiesību prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot," un 1779. pantā: "Katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis". Līdz ar to vispārīgi tiek prezumēts, ka cietušajam ir jāsaņem pilns apmierinājums (atlīdzība) par ciestajiem zaudējumiem no personas, kuras vainas dēļ tie ir radušies.

Tiesību teorijā pastāv četri priekšnoteikumi, kas ir nepieciešami, lai zaudējumu atlīdzībai būtu pamats:

kādas personas prettiesiska rīcība;

šīs personas vaina;

zaudējumu esamība un to konkrēts apmērs;

cēloniskais sakars starp prettiesisko rīcību un zaudējumiem.