Nr. 5:

Kā sadalīt kompetenci

Mitoloģija raksturo zināšanu robežas. Reiz mēs cēlām godā Pērkonu un baidījāmies no Lietuvēna; šodien to saucam par folkloru un ieviešam jaunus mītus. Izdomas bagātībā mūslaiku ļaudis neatpaliek no saviem senčiem, taču latviešu un citu Eiropas tautu dvēselei daži temati laikam gan ir tuvāki par citiem, tādēļ pēdējā laikā arvien straujāk pildās Eiropas Savienības mitoloģijas apcirkņi.

Viens no visslavenākajiem mītiem vēsta, ka ES likumdošana nosaka ierobežojumus banānu formai: tiem neesot ļauts būt pārāk ieliektiem. Izjūtot dziļu cieņu pret tautas daiļradi, Satversmists tomēr atļaujas norādīt, ka apgalvojums nav patiess un tā izcelsme nav meklējama 80 000 lappušu biezajā ES acquis communautaire. 1992. gadā preses konferencē kāds no ES politiķim izteicās, ka kopējā tirgus radīšanai būs nepieciešami arī kopēji standarti, un par to saņēma nenopietnu reportiera jautājumu: “Un ko tas nozīmē banānu ieliekumam?” Laika gaitā “banānu teiksmai” ir piepulcējušies daudzi citi mīti, piemēram, zvejniekiem, izejot jūrā, jāvalkā matu tīkliņi, lai gan ES nosaka tikai vispārīgas sanitārās prasības zvejniecībā; Ziemassvētku eglītēm jābūt nevainojami simetriskām un vienā krāsā, kaut patiesībā aptuveni šādus noteikumus preču zīmes stiprināšanas nolūkā izdevusi savādā nevalstiskā organizācija Eiropas Ziemassvētku egļu audzētāju asociācija. Ar nožēlu un reizē arī ar sapratni jāatzīst, ka brīžiem acquis ir vismaz tikpat nesaprasts, cik dabas parādības pirms daudziem gadsimtiem.

Dažas šāda veida normas, protams, pastāv, taču to izskaidrojums nebūt nav triviāls veselā saprāta trūkums ES institūcijās. Standarti mēdz būt viena no protekcionisma formām, bet, pirmkārt, šī ne tikai Eiropai raksturīgā morāli nosodāmā taktika ir gluži cita tēma, un, otrkārt, ES tā nav tik plaši lietota, kā dažiem tīk apgalvot.