Kriminālprocess pēdējā laikā, šķiet, ir visvairāk kritizēts masu saziņas līdzekļos, attēlojot to kā tiesību nozares Ahileja papēdi. Dažreiz šie izteikumi ir pārāk asi un nepelnīti, bet norādes uz kriminālprocesuālajā likumdošanā saglabājušos padomju garu un padomiski birokrātisko pieeju pārspīlētas. Jā, Latvijā joprojām ir spēkā 1961. gadā pieņemtais Latvijas PSR Kriminālprocesa kodekss, kas saskaņā ar LR Augstākās padomes 1991. gada 22. augusta likumu pārdēvēts par Latvijas Kriminālprocesa kodeksu. Taču kopš neatkarības atjaunošanas tajā ir izdarīti daudzi ļoti svarīgi grozījumi, kas būtiski mainījuši padomju laikā pieņemto likumu, atzīstot demokrātisku kriminālprocesa izpratni un cilvēktiesību ievērošanu kriminālprocesā. Tomēr problēmas, protams, pastāv, un neatzīt tās nozīmētu slēpties no realitātes.

Daļa no šī raksta tika prezentēta 2001. gada 2. februārī Latvijas Universitātē notikušās konferences “Tiesību transformācijas problēmas sakarā ar integrāciju Eiropas Savienībā” Publisko tiesību sekcijas ietvaros, kur tika aplūkoti jautājumi, kas ietilpst krimināltiesisko zinātņu lokā

Šīs problēmas rada divi aspekti:

• pirmkārt, likumdošanas nepilnības, noteiktu likumdošanas nostādņu neatbilstība šībrīža situācijai, kas savukārt noteikusi nespēju laikus un atbilstoši reaģēt uz mūsdienās raksturīgām noziedzīgām situācijām, un

• otrkārt, kas nav mazāk nozīmīgi, kriminālprocesuālo tiesību piemērošanas prakses nespēja vai negribēšana darboties atbilstoši tam, ko attiecīgā noziedzīgā situācija valstī pieprasa.

Abi šie aspekti, katrs atsevišķi un abi kopā ņemti, kad tie ir saistīti viens ar otru un savstarpēji papildina viens otru, rada situāciju, ka sabiedrībā sāk dominēt uzskats: tiesībsargājošās institūcijas nav spējīgas cīnīties ar noziedzību, kas savukārt ir pamatā neuzticībai šīm iestādēm. Šādai neuzticībai ir atgriezeniskas saiknes efekts, jo bez sabiedrības uzticēšanās tiesībsargājošo institūciju darbs nevar būt pilnvērtīgs, tās nevar atbilstoši pildīt tām uzticētos pienākumus un sasniegt vēlamos rezultātus. Acīmredzami šāda situācija nav vēlama, un ir jāveic visi iespējamie pasākumi tās mainīšanai.

Pašreiz Latvija ir pasludinājusi mērķi iestāties Eiropas Savienībā, un šī mērķa sasniegšanai, neapšaubāmi, būs vajadzīga likumdošanas un prakses noteiktu nostādņu pārskatīšana un pilnveidošana. Turklāt likumdošanas un prakses maiņas nepieciešamība neizriet tikai no vēlmes atbilst Eiropas Savienības izvirzītajām prasībām vien, primārais uzdevums ir apmierināt sabiedrības — valsts iedzīvotāju — intereses un vajadzības.

Viens no iemesliem, kāpēc mūsu kriminālprocesuālo tiesību piemērošanas prakse tiek kritizēta un, jāatzīst, pamatoti kritizēta, ir tās pārāk ilgā gaita. Arī šīs situācijas pamatā ir divi iepriekš nosauktie iemesli — likumdošanas nepilnības, šajā gadījumā tās smagnējums un likumdošanā paredzētā praktiskā izpildījuma nepilnības, jo pašlaik iespējas, ko kriminālprocesuālā likumdošana kriminālprocesa vienkāršošanai un saīsināšanai ir paredzējusi, netiek pilnvērtīgi izmantotas.

Viena no iespējām, kā saīsināt un vienkāršot kriminālprocesa gaitu, ir dažādu vienošanās elementu izmantošana kriminālprocesā, kas ievērojami to atvieglo.