Foto: no personiskā arhīva

Vārda brīvība

Satversmes 100.pants nosaka, ka “ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus”. Satversmes 95.pants nosaka, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Kā tiesības uz vārda brīvību, tā tiesības uz godu un cieņu ir konstitucionālā kārtībā aizsargājamas cilvēka pamattiesības. Tieši minēto tiesību izpratne ir izraisījusi visai lielu rezonansi sabiedrībā. Problēma ir robežas konstatācijā — kur beidzas vārda brīvība un kur sākas goda un cieņas aizskaršana. Vārda brīvība ir tiesība, kas reglamentēta turpat vai visos starptautiskos aktos, kas ir attiecināmi uz cilvēktiesību jomu. Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencijas 10.pants nosaka, ka “ikvienam ir tiesības paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no valsts institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām”.1 Tieši pie šīs nostādnes parasti apelē masu mediju pārstāvji, sakot, ka vārda brīvību apdraud gan Krimināllikums, gan nu jau likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums (Strujēviča (prasītājs) un a/s “Diena” (atbildētājs) lietā).